AKTUALITĀTES     PAR ORGANIZĀCIJU     VĒSTURE UN FAKTI     GODA GRĀMATA     MŪŽĪBĀ AIZGĀJUŠIE     SAITES     GALERIJAS


      Aktualitātes | Goda grāmata
     



Latvijas Agronomu biedrības 13. KONGRESĀ 1991. gada 23. februārī GODA BIEDRU nosaukumi piešķirti – ERNESTAM SOVERAM, PĒTERIM SKRĪVELIM, AUGUSTAM LĀCIM, VALFRĪDAM STRAUMEM, PAULAM GAILĪTIM un MILDAI KRŪKLANDEI.

ERNESTS SOVERS dzimis Valkas apriņķa Mēru pagasta „ Alkšņupēs” zemnieku ģimenē, kur bez viņa auga vēl 3 māsas un 2 brāļi. Pēc pamatskolas beigšanas divus gadus strādāja tēva saimniecībā, kur izgāja visu zemnieku darbu „ābeci”.

No 1923. līdz 1925. gadam mācījās Vecbebru biškopības un dārzkopības skolā. Pēc skolas beigšanas divus gadus strādāja par biškopības instruktoru Valkas apriņķī. Pēc obligātā kara dienesta iestājas un pabeidza Smiltenes reālskolu, tad sekoja studijas Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultātē. Studiju laikā iestājās studentu korporācijā „Latvia”. Pēc studiju beigšanas no 1936. līdz 1940.gadam bija Apguldes divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzinis. 1939. gadā E. Sovers iepazīstas Zviedrijas lauksaimniecību.

1940. gada sākumā viņu ieceļ par Valsts Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas inspektoru. Audzēkņiem vecākajās klasēs viņš mācīja saimniekošanas mācību. Bijušie skolnieki atceras E. Soveru kā teicamu skolotāju. Jau pati āriene – vienmēr rūpīgi, eleganti ģērbies, nevainojami sasukātiem matiem. Laba stāja, nosvērta, lietišķa izturēšanās, prasme runāt, skaidri un saprotami mācīt savu priekšmetu, viss tas radīja cieņu, un E. Sovers ātri ieguva lielu autoritāti.

Pienāca pirmā krievu okupācija. Vadība Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, kā neatbilstoša jaunajai varai, tika nomainīta un E. Soveram bija jāaiziet. Turpmākos kara gadus no 1941. līdz 1944. gadam viņš vadīja Vecbebru biškopības un dārzkopības skolu. Frontei tuvojoties, devās uz Talsiem, tur strādāja par apriņķa agronomu, šo darbu turpināja arī pēc Kurzemes kapitulācijas.

No 1946. gada līdz 1951. gadam E. Sovers bija Laidzes lauksaimniecības skolas ( vēlāk lauksaimniecības tehnikuma) mācību saimniecības pārvaldnieks, vienlaicīgi arī pasniedza stundas skolā.

1951. gadā E. Sovers atstāja skolotāja darbu, pārcēlās uz Krimuldu un strādāja par Latvijas lopkopības un veterinārijas zinātniskā institūta izmēģinājumu saimniecības vecāko, vēlāk – galveno agronomu. No 1961. gada līdz 1975. gadam viņš bija Krimuldas izmēģinājumu saimniecības direktors, pēc tam no 1976. līdz 1986.gadam Lopkopības un veterinārijas institūta zinātniskais līdzstrādnieks šajā pašā saimniecībā. Veselības dēļ šo darbu atstāja un kā pensionārs turpināja dzīvot Krimuldā paša uzceltajā mājā līdz aiziešanai aizsaulē.

Vadot Krimuldas saimniecību Ernests Sovers sevi parādīja kā labu organizatoru un zinošu speciālistu. Viņa vadībā saimniecība izveidojās par vienu no labākajām tā laika lielsaimniecībām. Sevišķi izceļoties ar teicami izveidoto lopkopības nozari ar salīdzinoši augstražīgu govju ganāmpulku.

Tāpēc E. Soveram ļāva vadīt tik plašu un nozīmīgu saimniecību, lai gan viņš bija bezpartejisks un noraidīja uzaicinājumus iestāties komunistu partijā. Jau sākot ar pirmajiem darba gadiem Krimuldā par viņa galveno darba virzienu un vēlāk zinātniskās pētniecības objektu kļuva kultivēto ganību ierīkošana un kopšana, neaizmirstot arī citus lopbarības veidus. Saimniekošana Krimuldā bija sekmīga arī tāpēc, ka viņš, kā saka paši krimuldieši, prata saimniecībā ieviest kārtību. Darbā viņš bija godīgs un ieguva cilvēku uzticēšanos.

Par vienu no saviem galvenajiem dzīves uzdevumiem Ernests Sovers uzskatīja neslēpt savas zinātniskā un praktiskā darbā iegūtās atziņas, bet darīt tās zināmas visiem lauksaimniekiem. Jau sākot ar 1950. gadu līdz pat pēdējiem dzīves gadiem viņam ir vairāk kā 200 publikāciju laikrakstos un žurnālos, neskaitāmas radio intervijas. Šīs publikācijas un intervijas kļuva populāras tāpēc, ka bija loti lietišķas, konkrētas, bez liekvārdības un politiskiem „piepušķojumiem”. Viņš runāja un rakstīja par to, kas tobrīd bija aktuāls un vajadzīgs. Ir sarakstītas arī vairākas neliela apjoma grāmatas: „Kultivētās ganības” 1976. gadā, „Zāles lopbarība” 1982.gadā, „Soļi ganībās” 1986.gadā.

Kā saimniecības vadītājam viņam bija iespējas apmeklēt arī Dāniju, Bulgāriju, Austrumvāciju un iepazīt šo zemju lauksaimniecību.

1969. gadā pēc disertācijas „ Pasākumi piena lopbarības bāzes nostiprināšanai Latvijas PSR” aizstāvēšanas E. Soveram piešķirts lauksaimniecības zinātņu kandidāta ( Dr. agr.) zinātniskais grāds.

Sliktās veselības dēļ Ernests Sovers Latvijas Agronomu biedrības atjaunošanā aktīvi nepiedalijās, bet tika ievēlēts par Agronomu biedrības Goda tiesas priekšsēdētāju.

Pēc viņa aiziešanas aizsaulē 1991.gadā, Latvijas Agronomu biedrība viņa atdusas vietā Priekuļu kapos pie Cēsīm uzstādīja piemiņas akmeni.

K. Berķis

PĒTERIS SKRĪVELIS dzimis 1906.gada 26.jūnijā Cēsu apriņķa Lielstraupes pagasta zemnieku ģimenē.

Pēc Straupes pamatskolas beigšanas mācījās Rīgas pilsētas 1.vidusskolā un Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, kuru 1933.gadā beidza kā diplomēts agronoms.

No 1933.gada līdz 1936.gadam P. Skrīvelis strādāja par agronomu Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrībā, no 1936. līdz 1940.gadam bija Latvijas Lauksaimniecības kameras Lauksaimniecības grāmatvedības nozares vadītājs, 1940.gadā – Zemkopības ministrijas Ekonomikas nodaļas vadītājs. 1941.gadā viņš bija Cēsu apriņķa agronoms, bet no 1942.gada līdz 1944.gadam strādāja par vecāko agronomu Lauksaimniecības ministrijā.

Bargajā 1944./45.gada ziemā P. Skrīvelis bija Stendes selekcijas stacijas pārvaldnieks, pēc tam ieņēma dažādus amatus Zemkopības Tautas komisariātā. No 1946.gada līdz 1950.gadam viņš bija pasniedzējs Pienrūpniecības tehnikumā, bet no 1950.gada līdz 1956.gadam – galvenais agronoms Cukurbiešu un konservu rūpniecības koncernā Konservu rūpniecības trestā.

1958.gadā Pēteris Skrīvelis sāka strādāt Latvijas Lopkopības un veterinārijas ZPI par galveno agronomu, vēlāk par Eksperimentālo saimniecību un ražošanas izmēģinājumu nodaļas vadītāju.

Pēteris Skrīvelis bija zinošs speciālists. Viņš neklanījās un neizdabāja priekšniekiem, par ko arī 1969.gadā bija spiests aiziet no darba.

Pēteris Skrīvelis vienmēr bija aktīvs sabiedriskās dzīves veidotājs. No 1933.gada līdz mūža beigām viņš bija Latvijas Agronomu biedrības biedrs, līdz pēdējai dzīves dienai cīnījās par agronoma vietu lauku sabiedrībā. Viņš uzskatīja, ka lauku dzīves veidotājam jābūt agronomam, augstu vērtēja agronoma godu, vienmēr ar savu padomu bija klāt Agronomu biedrības valdes sēdēs.

P. Skrīvelis bija aktīvs Zemnieku Savienības partijas biedrs līdz 1934.gadam, kad šo partiju likvidēja. Bija viens no pirmajiem 1990.gadā, tai atjaunojoties. Viņš bija Vecbiedru grupas priekšnieka vietnieks, nesamierināms cīnītājs par Zemnieku Savienības ideju īstenošanu dzīvē. Sāpīgi pārdzīvoja un bieži bija neapmierināts par jauno biedru rīcību.

Bijušie darba biedri viņu atceras kā ļoti zinošu, neatlaidīgu speciālistu, inteliģentu un galantu kolēģi. Viņš ne tikai vadīja savus speciālistus, bet rūpējās arī par apkārtnes skaistumu. Viņš izstrādāja Siguldas ZPS parka apzaļumošanas projektu ap jaunuzcelto institūta ēku. Vadīja parka ierīkošanas darbus. Vienmēr bija precīzs un kārtīgs, necieta paviršību. Izcēlās ar gaišu prātu un asu domu.

Kopā ar dzīves draugu Margrietu uzaudzinājuši divus dēlus – Jāni un Kārli.

J. Laganovskis

P.S. Pēteris Skrīvelis mūžībā aizgāja 1993 gada 28.septembrī.

AUGUSTS LĀCIS dzimis 1912. gada 10. decembrī Madonas rajona Ļaudonas pagasta „Rubeņu” mājās. Viņa vecāki bija zemkopji. Desmit gadus vecs sācis iet Ļaudonas 6-klašu pamatskolā, bet pēc tās pabeigšanas 1928. gada rudenī iestājies Valsts Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, kuru ar labām sekmēm beidzis 1932. gada pavasarī. Tā paša gada rudenī iestājies Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. 1938. gadā beidzis Latvijas Universitāti un ieguvis 1. šķiras agronoma grādu.

No 1933. gada septembra līdz 1934. gada decembrim dienējis Latvijas armijā obligātajā karadienestā.

1932. gadā uzsākot studijas A. Lācis iestājies Konkordijā „Valdemārija”. Bija viens no Konkordijas „Valdemārija” darbības atsākšanas Latvijā iniciatoriem, bija prezidija loceklis un no 1993. gada „KV” viceseniors.

Pēc studiju beigšanas A.Lācis strādāja Burtnieku 2-gadīgajā lauksaimniecības skolā, kurā nostrādāja līdz 1939. gada 31.jūnijam. tad pēc profesora P. Lejiņa uzaicinājuma 1939. gada jūlijā sāka strādāt Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā par asistentu lopkopības katedrā, bet no 1942. gada bija Lopkopības katedras lektors – asistents, no 1945. gada 15. maija docents tajā pašā katedrā.

No 1949. gada 1. jūnija A.Lācis sāka strādāt Latvijas Valsts izdevniecībā kā Lauksaimniecības literatūras redakcijas redaktors. Strādājot šajā darbā A. Lācis sarakstīja grāmatas : „Lopu audzēšana un kopšana”, „Aitkopība”, „Kazkopība” un „Truškopība”.

No 1953. gada A. Lācis sāka strādāt Siguldā ZPI par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, bet pēc tam līdz pensijai 1978.gadā strādāja par Ēdināšanas nodaļas vadītāju.

Kopš 1958.gada A.Lācis bija Latvijas Televīzijas ārštata korespondents. Viņš vadījis tādus agrāk populārus TV raidījumus kā „Atrod viens, iegūst visi”, „Kurš no 26”, „Savai zemītei” un citus. Vairākus gadus vadījis lauku jauniešu sacensības „Mēs tavi saimnieki, zeme”.

Arī pensijā būdams A. Lācis turpināja strādāt Latvijas Televīzijā, gatavojot jaunu raidījumu zemniekiem „Vaga”. Viņš darbojās arī kā dažādu laikrakstu un žurnālu korespondents.

Ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības nozares Lopkopības apakšnozares Habilitācijas un Promocijas padomes lēmumu ( 1993. gada 5. marta protokols Nr. 11) Augustam Lācim piešķirts Doktora lauksaimnieciskais grāds ( Dr. hab. agr. A. Lācis )

P.s.Augusts Lācis mūžībā aizgājis 1993.gadā

VALFRĪDS ŠNEIDERS STRAUME dzimis 1910. gada 24. decembrī Valmieras apriņķa Vaidavas pagasta „Vigubeņos” lauksaimnieku bērnu ģimenē.

Pēc Valmieras vidusskolas beigšanas studēja LU Lauksaimniecības fakultātē un 1933. gada septembrī ieguva agronoma grādu.

No 1934. gada aprīļa līdz 1935. gada aprīlim izpildīja obligātās kara dienesta mācības Latvijas armijā un beidza tās kā virsnieka vietnieks. No 1935.gada maija strādāja Lauksaimniecības kameras dienestā par rajona agronomu Valmierā. Katrā rajona pagastā viņš izraudzīja vienu paraugsaimniecību, kurā vispirms centās ieviest tā laika progresīvāko lauksaimniecības tehnoloģiju.

Lasīja lekcijas par dažādiem lauksaimniecības jautājumiem lauku sarīkojumos un skolās „Mazpulku” organizācijās, kā arī organizēja dažādas izstādes un sacensības, rakstīja vietējā BLB mēnešrakstā „Zeme” un laikrakstā „Brīvā Zeme” iknedēļas lauksaimniecības pielikumā „Zemes Spēks”. 1939. gada maijā sāka strādāt Rīgā LLK Zemkopības nodaļā par darbvedi. Tā kā uz Dr. Kārļa Ulmaņa ierosinājuma organizēja jaunu iknedēļas lauksaimniecības žurnālu „ Sētā un Druvā”, tad drīz vien ar LLK vadības rīkojumu V. Straume sāka strādāt par tā atbildīgo redaktoru. Salīdzinot ar jau agrāk iznākušajiem lauksaimniecības žurnāliem „Sētā un Druvā” kļuva ar katru gadu populārāks un 1939. gadā abonementu skaits sasniedza 100 tūkstošus.

Līdz ar politiskām izmaiņām sākot ar 1940. gada augustu žurnāls izmainīja savu nosaukumu uz „Darba Zemnieks” , ko V. Straume rediģēja līdz gada beigām, kad tika norīkots strādāt par Valmieras apriņķa agronoma palīgu.

No 1941. gada augusta līdz 1944. gada martam viņš atkal strādāja par redaktoru lauksaimniecības žurnālā „Lauksaimnieks”. No 1944. gada marta līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada 9. maijā, V. Straume dienēja vācu armijā Kurzemē. Pēc tam sākās dzīves vissmagākais posms. – cietums un izsūtījums uz 20 gadiem Krievijas ziemeļos Noriļskā. Tur pirmos gadus viņš strādāja kā strādnieks celtniecībā, tad kā elektriķis un beidzot par dārznieku.

1956. gadā laimīgi atgriezās Dzimtenē. Pateicoties seno dienu draugiem dabūja darbu- vispirms Lielvārdes zvēraudzēšanas fermā kā brigadieris. No 1957. gada marta V. Straume strādāja Padomju saimniecību ministrijas zemes ierīcības daļā, no 1958. gada februāra LM Zemes ierīcības pārvaldē, vēlāk institūtā par vecāko inženieri – ar uzdevumu- izstrādāt lauku saimniecībām perspektīvās attīstības organizācijas plānus.

Pēc aiziešanas pensijā 1975. gada septembrī viņš vēl 13 gadus nostrādāja Centrālos Elektrotīklos Rīgas rajona „Mazlīčos” par aparātu uzraugu.

No dzīves šķīrās 1994. gada 26. aprīlī savu mazdēlu vidū. Pakrītot savā dārzā zem ābeles, ar vaigu vēl pieglauzdamies, kā savu zemi mīlošs agronoms, zemei.

Viņam visskaistākie bija kartupeļu ziedi un ziedošs rudzu lauks.

Uzvārdu no „Šneiders” uz „Straume” mainīja 1939. gadā.

PAULS GAILĪTIS dzimis 1900. gada 4. aprīlī Rīgā. No 1918.gada mācījies Latvijas Politehniskajā institūtā ( tagadējās Universitātes telpās) Lauksaimniecības fakultātē. Studentu rotā cīnījies pret Bermontu, institūtu pabeidzis 1924. gadā kā agronoms.

1924. gadā P. Gailītis strādāja Priekuļu selekcijas un lauksaimniecības izmēģinājumu stacijā gan kā vadītājs, gan vadītāja vietnieks. 1926. gadā viņš tika komandēts uz Vāgeningenas Lauksaimniecības augstskolas Dārzkopības institūtu par dārzeņu un vīnogu lielražošanu, sīpolaugu pavairošanu. Pēc nedaudz gadiem lielākajos Rīgas veikalos pat Ziemas svētku laikā varēja iegādāties Gross-Kolman vīnogu ķekarus, audzētus Pūrē un citās dārzniecībās.

1926. gadā P. Gailītis bija Kazdangas lauksaimniecības vidusskolas speciālo priekšmetu pasniedzējs, bet no 1928. gada Pūres muižas dārzniecības pārzinis.

Pēc Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijas nodibināšanas viņš bija pirmais tās vadītājs, stacijas organizācijas plāna izstrādātājs, būvdarbu plānotājs un vadītājs.1938.gadā viņš devās komandējumā par dārzeņu sēklu audzēšanu uz Dāniju un Zviedriju 1938. gadā P. Gailītis sāka strādāt par Kārļu dārzsaimniecības vadītāju. Pēc K. Ulmaņa rīkojuma organizēja daiļdārzniecības un dekoratīvo augu izmēģinājumu staciju, kā arī plānoja un vadīja pārbūves darbus. Stacijas uzdevumos ietilpa arī dekoratīvo stādu pavairošana zemnieku viensētu izdaiļošanai.

No 1940. gada viņš bija Jelgavas vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Dārzkopības fakultātes docents, izmēģinājumu un mācības saimniecības vadītājs.

No 1948. gada P. Gailītis strādāja Pārtikas rūpniecības ministrijā par agronomu, vēlāk par propagandas pārvaldes zinātnisko līdzstrādnieku. 1951. gadā viņš bija dārznieks - konsultants Rīgas dārzkopības tresta 1. dārzniecībā ( bijušajā Ērdmaņa Anniņmuižas dārzniecībā) un Rīgas dzelzceļa dārzniecības vadītājs.

No 1953.gada bija Tukuma rajona MTS – galvenais agronoms, pēc tam Tukuma rajona Dimzu kokskolā – agronoms. 1957. gadā P. Gailītis strādāja Bauskas rajona kolhozā „Komunārs” par agronomu – dārznieku , bija siltumnīcu kombināta projektu autors un būvdarbu vadītājs, bet 1960. gadā Bauskas rajona kolhozā „Uzvara” dārzkopības agronoms un kopā ar J. Āboliņu moderna siltumnīcu kombināta projekta autors, celtniecības darbu vadītājs. 1964. gadā P. Gailītis pensionējies.

P. Gailītis sarakstījis vairākas publikācijas par vīnkopību, dārzeņkopību, zemstikla kultūrām. Nav sastāvējis nevienā partijā, bet apbalvojumus saņēmis dažādos laikos: - Triju Zvaigžņu ordeni par Pūres dārzkopības un izmēģinājumu stacijas nodibināšanu un vadīšanu; - Rīgas pilsētas galvas balva LLK 1. vīnogu izstādē 1939. gadā; - Darba Sarkanā Karoga ordenis – par veiksmīgu „Komunāra” siltumnīcu kombināta izveidošanu un panākumiem dārzeņkopībā.

J. Gailītis

MILDA KRŪKLANDE dzimusi 1909. gada 14. oktobrī Cēsu apriņķa Baižkalna pagasta ( Raunas ciema ) „Stuķos” kā devītais bērns ģimenē. Mācījusies Baižkalna pagastskolā . Sesto klasi pabeigusi Cēsīs. Pēc Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas beigšanas ( 1925. - 1929.g.) strādāja Jelgavas pilsētas uzturvielu izmeklēšanas laboratorijā par laboranti. Līdztekus darbam 1940. gadā iestājās Jelgavas Tautas augstskolas literatūra nodaļā. 1942. gadā M. Krūklande iestājās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Studijas beidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā 1947. gadā, iegūstot agronomes diplomu ar izcilību.

M. Krūklande no 1945.gada strādā LLA Augu fizioloģijas un mikrobioloģijas katedrā par vecāko laboranti, pēc agronoma diploma saņemšanas 1947. gadā turpina darbu katedrā kā asistente, no 1951. gada kā vecākā pasniedzēja un tad no 1961. līdz 1982.gadam kā docente.

Ļeņingradas Lauksaimniecības institūtā viengadīgās aspirantūras laikā 1955. gadā M. Krūklande aizstāvēja bioloģijas zinātņu kandidāta disertāciju par tematu – augsnes mikrofloras dinamiskās izmaiņas ilggadīgo zālāju apvērstā velēnā.

Vairāku fakultāšu studentiem M. Krūklande lasīja lekcijas mikrobioloģijā, augu fizioloģijā un bioloģiskajā ķīmijā. No 1970. gada arī zaļo augu bioloģiskā konservēšanā Agronomijas fakultātes 3. kursa studentiem. Viņa vadīja arī laboratorijas nodarbības, kursa darbus un diplomdarbus.

M. Krūklandes zinātniski pētnieciskajā darba pamatā skaidrotas augsnes mikrofloras izmaiņas organiskās vielas mineralizācijas norisēs un augsne brīvi dzīvojošo slāpekļa saistītāju baktēriju darbība atkarībā no vides faktoru ietekmes. No 1958. gada veica daudzveidīgus lopbarības sagatavošanas mikrobioloģisko procesu pētījumus. Izstrādāja tehnoloģiju skābbarības ierauga - silobakterīna pagatavošanai.

No 1970. gada viņa veica izmēģinājumus stiebrzāļu, lucernas, āboliņa un citu zālaugu konservēšanā ( skābsiens, vītskābbarība, skābbarība) atkarībā no sausnes satura konservējamā masā, lietotajiem fermentu preparātiem, vides temperatūras, slāpekļa mēslojuma un citu faktoru ietekmi uz mikrobioloģiskajām un bioķīmiskajām izmaiņām un konservētās lopbarības kvalitāti.

Iegūtās atziņas popularizēja lasot lekcijas, piedaloties zinātniskās konferencēs un publicējot 68 zinātniskus un populārzinātniskus darbus. Viņa ir divu grāmatu – „ Zālaugu konservēšana hermetizētās glabātavās” ( 1981. g.) un „ Zālaugu lopbarības gatavošana. Rokasgrāmata.” ( 1986.g.)

M. Krūklande ar aizrautību vadīja Agronomijas fakultātes studentu Augu fizioloģijas un mikrobioloģijas zinātniskā pulciņa darbu. Pulciņa pētījumu rezultāti izmantoti kursa darbos, diplomdarbos, referātos. Vairāki studenti par pētījumiem ieguva LLA prēmijas, republikas apbalvojumus un arī PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas, VĻKJS CK sekretariāta medaļu „Par studentu labāko zinātnisko darbu” un Vissavienības ZTB centrālās padomes prēmiju ( 1983./84.g.)

Par labu darbu un aktīvu piedalīšanos studentu audzināšanā un sabiedriskajā dzīvē M. Krūklandei ar rektora pavēli vairākkārt izteikta pateicība, pasniegtas medaļas un goda raksti. Par studentu zinātniski pētniecisko darbu vadīšanu apbalvota ar PSRS augstākās speciālās un vidējās izglītības ministrijas diplomu VĻKJS CK atzinības medaļu.

M. Krūklande aktīvi darbojās Rīgas pedagogu veterānu klubā un Latvijas Agronomu biedrībā, kuras atjaunošanu tieši viņa ierosināja 1988. gada 4. jūnijā. M. Krūklande metodiskajā un audzināšanas darbā visu mūžu bijusi meklētāja. To rāda darba formu meklējumi audzināšanas un izglītības mijiedarbībā. Pamatu tam veidojis Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolā Pāvils Kreišmanis. M. Krūklande ir autore vai līdzautore trim izdevumiem par Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti.

P.s.Milda Krūklande –Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmes nesēja aizgāja mūžībā 2002.gada 3.martā. Apbedīta dzimtas kapos, Raunas kapsētā.



Latvijas Agronomu biedrības 25.KONGRESĀ 2014.gada 17.jūnijā GODA BIEDRA nosaukums piešķirts INGRĪDAI BRUSAI, VALDIM DZENIM, RITAI KOPEIKO, KITIJAI PAGRABAI, GEDIMINAM SILIŅAM, JĀNIM STRAUMEM, JĀNIM TIĻUKAM.

INGRĪDA BRUSA, dzimusi 1938. gada 12. aprīlī Rīgas Stradiņu slimnīcā. Ingrīda ir otrais bērns Ērikai un Valteram Riņķim. Ingrīdas brālis Uldis Riņķis ir dzimis 1936. gada 27. janvārī.

Pēc Ingrīdas dzimšanas pirmos 3 gadus viņa dzīvoja Rīgā. Pēc 1941. gada, kad Ingrīdas vecāki tika izsūtīti, Ingrīdas patstāvīgā dzīves vieta kļuva “Strazdi” Tērvetes pagastā pie saviem vecvecākiem Otīlijas un Ernesta Zoltnera.

Ingrīda savas skolas gaitas uzsāka 1945. gada 1. septembrī Annas Brigaderes pamatskolā. Skola gan atradās citā ēkā kā tas ir tagad, tolaik skola atradās blakus tagadējam stadionam Kroņaucē. Annas Brigaderes pamatskolā Ingrīda mācījās līdz 1952. gada pavasarim. Tolaik pamatskola ilga 7 gadus. Pēc Annas Brigaderes pamatskolas beigšanas Ingrīda turpināja mācības Rīgas 2. vidusskolā (tagadējā Rīgas 2. ģimnāzija). Rīgas 2. vidusskolā Ingrīda mācījās no 1952. gada 1. septembra līdz 1956. gada pavasarim.

1957. gadā Ingrīda iestājās LLA agronomijas fakultātē. 1961. gadā Ingrīda aprecējās ar kursa biedru Aivaru Brusu. Pēc gada 1962. gada pavasarī Ingrīda un Aivars absolvēja LLA agronomijas fakultāti.

Pēc mācībām 1962. gada pavasarī Ingrīda sāka strādāt Valkā lauksaimniecības pārvaldē. 1962. gada 31. jūlijā Ingrīdai un Aivaram piedzima meita Sandra. Valkā Ingrīda nostrādāja līdz 1964. gada beigām. Tad 1965. gada sākumā Ingrīda un Aivars sāka strādāt kolhozā Tērvete, kur Aivars ieņēma galvenā agronoma amatu un Ingrīda ieņēma ekonomistes amatu. 1966. gada 26. jūlijā Ingrīdai un Aivaram piedzimst otrais bērns Valters.

Ingrīda kolhozā Tērvete nostrādāja līdz 1968. gadam, kad uzsāka strādāt Dobelē lauksaimniecības pārvaldē.

1992. gadā Ingrīda uz vecvecāku zemes izveidoja zemnieku saimniecība “Strazdi” kuras sākotnējā zemes platība bija 20 ha. 1993. gadā Ingrība aizgāja pensijā un pārtrauca darbu Dobelē lauksaimniecības pārvaldē. Pēc aiziešanas pensijā Ingrīda aktīvi iesaistījās zemnieku saimniecības “Strazdi” paplašināšanā.

1998. gada janvārī Ingrīda zemnieku saimniecību “Strazdi” pārrakstīja savam dēlam Valteram. Ingrīda iespēju robežās palīdzēja dažādos jautājumos, kas saistīti ar zemnieku saimniecības saimniecisko darbību.

2012. gada pavasarī Ingrīda beidza aktīvās darba gaitas saimniecībā, tad kad LLU Lauksaimniecības fakultāti pabeidza Ingrīdas mazdēls Kristaps, kurš kļuva par zemnieku saimniecības “Strazdi” agronomu.

Bijušā Dobeles rajona agronomi

VALDIS DZENIS , ir Latvijas Agronomu biedrības atjaunošanas iniciatīvas grupas dalībnieks un biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks kopš biedrības atjaunošanas 1988.gadā. Kopš 2016.gada valdes priekšsēdētājs. Viņš ir iniciators daudziem pasākumiem, ko gadu gaitā organizēja Latvijas Agronomu biedrība.

Kad 1989.gadā atsākās Baltijas valstu agronomu sadarbība, Valdis Dzenis ierosināja uzaicināt uz Latviju iepazīšanās vizītē agronomus no Somijas, kur 1927.gadā notika pirmais Baltijas agronomu savienības kongress. Somi uzaicinājumu pieņēma un 1989.gada 12.jūnijā Latvijā ieradās Somijas Agronomu savienības prezidents Seppo Kauppila, ģenerālsekretārs Pekka Rinne un informācijas sekretārs Juha Liuttula. Viesi apmeklēja Latvijas Lauksaimniecības Akadēmiju, Zemkopības institūtu, Skrīveru izmēģinājumu saimniecību, agrofirmu „Mārupe” un LAB Rīgas pilsētas nodaļu, noslēdza sadarbības protokolu, kurā paredzēja iespēju LLA un lauksaimniecības tehnikumu topošajiem agronomiem praktizēties somu zemnieku saimniecībās. Šīs vienošanās rezultātā katru gadu 10-15 augstskolas un tehnikumu studenti strādāja praksē Somijā un guva neatsveramu praktiskās dzīves pieredzi. Sadarbību organizēja un nepieciešamos dokumentus pirmos gadus kārtoja Valdis Dzenis, vēlāk šinī darbā iesaistījās arī citi.

Valdis Dzenis vienmēr ir bijis aktīvs LAB Rīgas pilsētas nodaļas agronoms. Sistemātiski informējis nodaļas biedrus par jaunāko un problēmām lauksaimniecībā. Aktīvi iesaistījies LAB Viduslatvijas nodaļu saietu organizēšanā un biedrības priekšlikumu izstrādāšanā Lauksaimniecības ministrijas vadībai un valdībai.

Vienlaicīgi Valdis ir aktīvs lauksaimnieks. Aktīvi darbojas Latvijas Sēklaudzētāju Asociācijā, bijis tās valdes priekšsēdētājs, kā arī valdes priekšsēdētāja vietnieks, darbojies Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē (LOSP), bijis tās valdes priekšsēdētājs, arī valdes priekšsēdētāja vietnieks. Viņam uzkrāta arī vispusīga praktiskā agronoma darba pieredze.

Valdis Dzenis dzimis 1940.gada 5.augustā Jaungulbenē. 1959. gadā beidzis Malnavas sovhoztehnikumu. Pēc tehnikuma beigšanas līdz iesaukšanai dienestā aptuveni pusgadu nostrādājis Jēkabpils rajona kolhozā „Sala”. No 1959.gada novembra līdz 1963.gada martam dienējis Padomju Armijā. Pēc dienesta sācis strādāt par agronomu Jēkabpils rajona kolhozā „Sarkanā zvaigzne” no kura viņu rajona vadība nosūtīja mācīties uz viengadīgo kolhozu un padomju saimniecību vadošo kadru skolu, pēc kuras 1965.gada februārī Valdis tika nozīmēts darbā par agronomu Jēkabpils rajona kolhozā „Stars”, tad sekoja darbs Jēkabpils lauksaimniecības pārvaldē par agronomu. 1971.gada februārī viņu pārcēla darbā par pirmrindas pieredzes speciālistu valsts saimniecībā „Ābeļi”, bet 1974.gada aprīlī nozīmēja par galveno dispečeru Jēkabpils lauksaimniecības pārvaldē. Strādājot Valdis Dzenis neklātienē 1971.gadā pabeidza LLU Agronomijas fakultāti.

No 1978.gada 1.aprīļa Valdis Dzenis strādāja Lauksaimniecības, pēc tam Zemkopības ministrijā par dispečerdienesta vadītāju, vēlāk par preses dienesta vadītāju. No 1995.gada līdz 2005.gadam bija direktors SIA Latvijas Šķirnes Sēklas, bet kopš 2005.gada Valdis Dzenis saimnieko Suntažu pagasta zemnieku saimniecībā „Jaunsirmēni”. Viņš savā saimniecībā ne tikai audzē zālājus sēklu ieguvei, bet nodevies arī zālaugu sēklkopības aktuālo jautājumu praktiskai risināšanai. Nodarbojas gan ar plaši audzēto stiebrzāļu- timotiņa un pļavas auzenes, gan ar mazāk audzētās kamolzāles sēklaudzēšanu. Valdim Dzenim-agronomam ar pieredzi pirmajā vietā ir profesionālā interese, nevis tikai peļņas gūšana. Viņš „izmēģina roku” arī pie bastardāboliņa sēklaudzēšanas. Būdams zinātkārs eksperimentētājs viņš pirmais Latvijā {neskaitot zinātniekus) mēģina praktiski „izkosties cauri” mazāk pazīstamās esparsetes sēklaudzēšanai. Lai „ pabarotu” savas bišu saimes „Jaunsirmēnu” laukos vasarā skaisti zied facēlija, no kuras viņš iegūst arī sēklu.

Zālaugu sēklkopībā ļoti būtiski ir nodrošināt pēc iespējas ātrāku un kvalitatīvāku nokultās sēklas žāvēšanu, lai sēklas nezaudētu dīdzību. Šim nolūkam maz piemērotas plaši lietotās graudu kaltes. Valdis Dzenis savā saimniecībā ir ierīkojis zālāju sēklu žāvēšanas transformējamo sistēmu (ventilējamās grīdas). Ar zālāju sēklu žāvēšanas platformām, vai ventilējamām grīdām nevar lepoties daudzas zālaugu sēklaudzēšanas saimniecības...

Jubilejas reizē ar savā dzīvē paveikto Valdis var būt apmierināts. Kopā ar dzīvesbiedri Viju izaudzināts dēls un meita, sagaidīti mazbērni.

Iveta Gūtmane un Agita Pāvule

RITA KOPEIKO, dzimusi 1932.gada 16.septembrī „ Draudavās”, Odzienas pagastā, Pļaviņu rajonā. Rita beigusi Pļaviņu vidusskolu, tad iestājās LVU fizikas –matemātikas fakultātē jo labi veicās matemātika. Nomācījās līdz ceturtajam kursam- aizejot praksē saprata, ka nekad nevarēs strādāt par skolotāju.

Pēc tam atkal no jauna iestājās LLA 1.kursā . Mācības veicās ļoti labi un jau no 3 kursa saņēma Ļeņina stipendiju. Praksē aicināja visus iet uz Latgali un Rita piekrita, aizbrauca uz Kārsavas rajonu. Te Rita uzreiz visiem iepatikās un tika aicināta pēc augstskolas pabeigšanas nākt strādāt par galveno agronomi Kārsavas rajona lauksaimniecības inspekcijā. pēc tam sovhozā „ Kārsava” līdz 1962.gadam, kad viņu aicināja strādāt par galveno agronomi Ludzas rajonā, kur tika nostrādāts līdz pensijai.

Liktenis bija lēmis arī dzīves draugu satikt Kārsavas rajonā - vietējo puisi kukurūzas sējas laikā. Izaudzināta meita un trīs mazbērni.

Viss darba mūžs saistīts ar lauksaimniecību saņemts milzum daudz atzinības rakstu, 6 medaļas un apbalvota ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.

Šodien Rita rušinās savā mazdārziņā un apgādā ģimeni ar dārzeņiem un augļiem. Darba biedrene Lidija Frolova stāsta:” Rita bija sava darba patriote, ar sirdi un dvēseli darīja savu darbu, mīlēja darbu. Rakstīja labus rakstus avīzēs. Darbā bija punktuāla, ja vajadzēja stingra, bet kolektīvā vienmēr draudzīga un aicināja visus tādiem būt!”

Agronomi-bijušie darba biedri

KITIJA PAGRABA, es, Kitija – Asja Pagraba ( dzimusi Evelone) esmu pasaulē nākusi 1930. gada 27. novembrī vienā no Vidzemes skaistākajām pilsētām – Madonā. Bet nu jau 55 gadus esmu kurzemniece – liepājniece.

Kā kļuvu par agronomi ? Pirmskolas laikā man bija bezgala mīļa draudzene Nora un viņas tēvs strādāja par agronomu. Bērnībā šis vārds – „agronoms” man likās kaut kas mistisks. Mana tēva lielajā dzimtā (septiņi bērni) visi bija amatnieki. Arī mans tēvs un māte. Tajos laikos vārds „amats” skanēja ļoti labi.

No draudzenes izdibināju vārda „agronoms” aptuvenu nozīmi. Viņas tēvam bija mazs „kabinets” ar kolbām, dažādiem šķīdumiem… Mēs vienreiz tikām tur iekšā, redzēju attēlus ar skaistiem ābeļu dārziem, laukus ar labības druvām u. c. Īstu skaidrību neguvu. Maniem vecākiem Madonā bija māja un nedaudz – ap 0.4 ha zeme.

Vidusskolas laikā biju pat piemirsusi, kā kādreiz vēlējos būt „agronoms”. Manas domas šaudījās pavisam citos virzienos. Rakstīju domrakstus, saņēmu tikai teicamas atzīmes. Arī sportā biju viena no pirmajām. Bet… visu izlēma mana biogrāfija .

Tēvs bija aizsargs, 1945. gadā tika apcietināts un izsūtīts gulagā uz Ņižnijtagilu. Māti kā nacionālo partizānu atbalstītāju izsūtīja uz Jakutiju. Vecā tēva mājas Bikserē čekisti 1946. gadā nodedzināja līdz pamatiem. Tēva māsas arī izsūtītas, divi tēva brāļi – leģionāri.

Un tā ar diezgan „pavirši” uzrakstītu biogrāfiju nokļuvu LLA Agronomijas fakultātē.

Nekad neesmu to nožēlojusi. Studiju laikā sameklēju darbu Zinātņu Akadēmijā pie profesora Peives, protams , uz neilgu laiku, jo prakses laikos bija jābūt „ierindā” ,Dzīvoju vecmāmiņas aprūpē.

Studijas beidzot tiku nozīmēta darbā Iecavas MTS Kaļiņina vārdā nosauktajā kolhozā. Tā kā biju precējusies un mans vīrs vēl studēja, mani neaizsūtīja pārāk tālu no viņa. Tajā pašā 1955. gadā man piedzima dēls.

1956. gadā es sāku strādāt Vecumnieku MTS, bet vīrs – MRS – mežrūpsaimniecībā. Sākumā es MTS biju plānotāja traktoru brigādēm, bet no 1958. gada – augu aizsardzības agronome.

1960. gadā MTS pārtapa par MMS – un man darba vairs nebija ! Tad mani sameklēja LLA pasniedzēja K. Ozola – nodibinājām Beibežu hidrometeostaciju – biju tās dibinātāja un, diemžēl uz īsu laiku, arī direktore.

Man ļoti patika darbs augu aizsardzībā un radās iespēja šajā profesijā strādāt Liepājas paraugsaimniecībā. Piepildījās mans sens sapnis – nokļūt tuvāk jūrai. Saimniecības speciālistu bariņā, kur bijām četri agronomi , iejutos ļoti labi. Galvenais agronoms A. Petrēvics man atļāva iekārtot dažādus izmēģinājumus jaunajām ķimikālijām. Lielu atbalstu saņēmu no Valsts augu aizsardzības stacijas speciālista Jāņa Āboliņa. Viņa vadībā likvidējām kartupeļu vēža inficētos lauciņus. Iepazinos ar dažādiem jaunumiem ķimikāliju pielietošanā.

Kā liecina ieraksts manā darba grāmatiņā, 1963. gada sākumā tiku nosūtīta RAAS (Republikāniskā augu aizsardzības stacija) rīcībā. Sāku strādāt Lauksaimniecības pārvaldē. Šajā lauciņā darbojos piecus gadus. 1965. gadā tika pieredzēti kartupeļu lapgrauzēja „uzbrukumi” no jūras- republikas mēroga uztraukums. Kopā ar lidotājiem apbraukājām rajona teritoriju, miglojām gan uz zemes, gan no gaisa ( protams, bez rezultātiem !). Arī es tiku sīki pārbaudīta – vai man nav kāds sakars ar „lapgraužu” ierašanos. Smieklīgi, lai netreiktu kādu stiprāku vārdu !

Pēc republikas speciālistu ierosmes savā piemājas zemē ierīkoju lapgraužu insektāriju. Novērojumus veicu vairākus gadus.

Sešdesmitajos gados bieži tika organizēti dažādi kursi brigadieriem, traktoristiem, agronomiem. Es centos savas zināšanas papildināt LLA rīkotajos kursos, lai varētu visu jaunāko nodot tiešajiem lauku ļaudīm.

1968. gadā man piedāvāja darbu Liepājas lauksaimniecības pārvaldē par vecāko agronomi. Piekritu piedāvājumam, lai gan interese par augu aizsardzību nezuda.

Sešdesmito gadu vidū Lauksaimniecības pārvaldē darbā pieņēma dažādu nozaru speciālistus- to skaits tuvojās desmitam. Tos gadus atceroties, nevaru nepieminēt speciālistus, ar kuriem kopā strādāju. Diplomātiju un visu lietu mierīgu risināšanu mācījos no Imanta Heinacka, Alfona Ziņģa, Vijas Dobeles, bet precīzu darbu no Mirdzas Kalnītes. Arī pārējie bija sirsnīgi darba biedri. Pati centos pret jaunajiem speciālistiem būt iejūtīga. Pret savu gribu tiku arī Galvenā agronoma darbā, kaut arī nebiju partijas biedre..

1981. gadā nolēmu doties uz laukiem un sāku strādāt Rucavas kolhozā, kur sabiju līdz 1996. gadam.

Es esmu Liepājas Daugavas Vanagu organizācijas biedre un 1993. gadā organizācija mani izvirzīja par kandidāti Liepājas pilsētas domē, kur gan netiku ievēlēta. Pēc vēlēšanām man piedāvāja darbu Liepājas domes dzīvokļu komisijā. Jaunajā darbā pagāja vairāk kā trīs gadi, tika iegūti jauni draugi.

1998. gada sākumā mani uzrunāja bijusī darba kolēģe, bet tagad SIA „Vārpa” direktore Dzintra Kārkliņa. Piedāvāja darbu , kas bija saistīts ar minerālmēslu saņemšanu un pārdošanu zemniekiem – tā tad kā noliktavas pārzine. Man jau bija 67 gadi. Piekritu. Šai darbā satikos ar jaunajiem zemes saimniekiem, kuriem zināšanas par zemes apstrādāšanu bieži bija minimālas. Darbs man patika, pagāja desmit gadi, tad veselības dēļ no darba aizgāju.

Savu darba mūžu varu mērīt gandrīz 53 gadu garumā, jāatskaita gan pieci Lauksaimniecības Akadēmijā pavadītie gadi..

Ja pusaudzes gados un jaunībā dzīve mani nelutināja, tad pārējais mūžs bija pilns labestības.

Pusi mūža man blakus ir lielisks un stabils draugs - abi bijām agronomi ar optimistisku skatījumu uz dzīvi.

Es joprojām darbojos Daugavas Vanagu organizācijā, esmu priekšnieka vietniece. Man pieder dēla un mazdēla mīlestība, kas vecumā ir ļoti nepieciešama. Bet Vidzemē, manā mīļajā Madonā, mīt mana brāļa meita, mana krustmeita, ar kuras ģimeni esmu stiprām saitēm saistīta. Un ap mani joprojām ir manu draugu ģimenes - gan vidzemnieki, gan kurzemnieki !

ĢEDIMINS SILIŅŠ, dzimis 1938.gada 31.maijā Jelgavas apriņķa Elejas pagasta „Robežniekos”. Mācījās Elejas 7-gadīgajā skolā, kuru pabeidza 1955.gadā. Tālāk mācījās Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, kuru absolvēja 1959.gadā, iegūstot agronoma-laukkopja specialitāti. Mācības turpināja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un 1964.gadā ieguva diplomēta agronoma kvalifikāciju. 2000.gadā ieguva lauksaimniecības maģistra grādu laukkopībā.

Darba gaitas sāka 1963.gadā P.Lejiņa Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, kā agronoms, tad mācību daļas vadītājs, vēlāk direktora vietnieks ražošanas darbā un arī kā direktors.

1977.gadā sāka strādāt Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā par direktoru. No 1988.gada strādāja sēklkopības zinātniskās ražošanas apvienībā „Agra” ģenerāldirektora vietnieka amatā.

No 1989. līdz 1990. Gadam bija agrofirmas „Mālpils” direktors. Ar 1990.gadu sāka strādāt Latvijas Valsts Zemkopības zinātniskā institūta direktora vietnieka amatā, bet ar 1993.gadu par direktoru. 2003.gadā dodas pensijā.

Papildus šiem tiešajiem darba pienākumiem Ģ. Siliņš vienmēr aktīvi darbojas citās organizācijās. No 2008.gada ir Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas Goda loceklis. Ar 1993.gadu ir Latvijas Lauksaimniecības zinātnisko iestāžu Direktoru padomes valdes priekšsēdētājs. Aktīvi darbojas Skrīveru novada pensionāru biedrībā, ir A.Upīša Skrīveru vidusskolas Padomes priekšsēdētājs, darbojas Skrīveru novada agronomu biedrībā, ir CP „Latvijas Zemnieku savienība” Skrīveru nodaļas vadītājs un organizators, piedalās kā asociētais biedrs biedrībā „Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē”, organizē talkas biedrībām Kokneses novada „Likteņdārzā”, organizē un vada „Lauku izmēģinājumu un laboratoriju eksperimentu skati – konkursu” lauksaimniecības zinātniskajos institūtos.

Visas Ģ.Siliņa kunga aktivitātes varētu uzskaitīt vēl un vēl. Protams, par milzīgo ieguldījumu ir saņēmis arī apbalvojumus. Nozīmīgākais ir 2008.gadā saņemtais Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordenis – Atzinības krusts 4.šķiras. Ir saņēmis daudzus atzinības rakstus, no LR Izglītības un zinātnes ministrijas, LR Zemkopības ministrijas, Latvijas Lauksaimniecības universitātes u.t.t . Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā ir konkursa „Sējējs – 2010” laureāts.

Protams, ir arī daudzas publikācijas. Visvairāk par tritikāli un tās audzēšanu. Ir piedalījies daudzu grāmatu sagatavošanā. Kā piemēru var minēt „Atmiņas par Saulaini” – grāmatā „Tēvzemes arāju vilts IV”, kā arī piedalījies grāmatas sagatavošanā par agronomu Jāni Ausekli – Latvijas Agronomu biedrības Goda prezidentu.

Darba biedri

JĀNIS STRAUME, esmu dzimis 1927. gada 16. jūlijā Rēzeknes apriņķa Kaunatas pagasta Vaišļu ciemā, zemkopju trīs bērnu ģimenē. Tēva zeme (19ha + ezera līcis) atradās 2 km attālumā no Lielā Liepkalna Vaišļu ezera malā. Ezeram skaistas dzejas rindas ir veltījis Andris Vējāns. Skaistā daba un skanīgie ganu rīti, kad no putnu dziesmām skanēja visi apkārtnes meži, ietekmēja manu raksturu uz visu mūžu.

Pēc Liepkalna 4 klašu sākumskolas un Kaunatas 6 klašu pamatskolas beigšanas 1941. gadā iestājos Rēzeknes valsts skolotāju institūtā. Institūta telpas bija ieņēmuši vācu karavīri, mācību klases bija izvietotas šaurās telpās pie Jēzus sirds baznīcas. 1944. gada 4. aprīlī mācības institūtā tika pārtrauktas. Pēc divām dienām, 6. aprīlī, Sarkanās armijas mesto bumbu sprādzienos un liesmās postījumu un cilvēku upuru pilsētā bija daudz. Bumbošanā cieta arī Rēzeknes valsts skolotāju institūts. Tas mācības vairs neatjaunoja. Neziņā par turpmāko institūta vadība un kanceleja evakuējās uz Rīgu. Tur kanceleja atsāka darbu Marijas ielā 42. Kad Rīgai tuvojās Sarkanā armija, direktors Staņislavs Jaudzems esot devies uz Poliju. Tur, esot smagi slimam, beigušās viņa dzīves gaitas. Par kancelejas tālāko likteni ziņu nav. 1944. gada rudenī jauns skolotāju institūts tiek organizēts Daugavpilī. Bet man ir zudusi interese par mācību turpināšanu tajā. Pēc zināšanu pārbaudes tieku uzņemts Rēzeknes latviešu vidusskolas pēdējā klasē.

Izrādās, ka skolotāju institūta trijos gados iegūto zināšanu pietiek, lai „pārlektu pāri” vienai klasei un 1945. gada pavasarī beigtu vidusskolu ar zelta medaļu un tiesībām iestāties jebkurā fakultātē bez iestājpārbaudījumiem. Mana izvēle krita uz Lauksaimniecības fakultāti. Sava loma te varēja būt arī vecākā brāļa ieteikumam, kurš jau bija sācis saimniekot pēc agronomijas atziņām.

Spilgti atmiņā saglabājušās pirmskara Latvijas cienījamo profesoru lekcijas, bet kuras bieži nepatika toreizējai partijas valdībai. Te var minēt profesorus Jāni Apsīti, Paulu Galenieku, Pēteri Rizgu, kuri tika vajāti par it kā nepareiziem, lekcijās paustiem uzskatiem līdz pat atbrīvošanai no darba. Vēl lielāku satraukumu studentos radīja kolektivizācijas sākums Latvijas laukos un 1949. gada 25. marta izvešanas. Izvešanas skāra arī manus kursa biedrus. Tāpēc 1950. gada 31. martā, saņemot agronoma diplomu, prieks bija dalīts. Mocīja neziņa, kāds darbs sagaida sagrautajos Latvijas laukos.

Man palaimējās, tiku nozīmēts darbā Lauksaimniecības ministrijas MTS pārvaldē par apildināšanai uz K.Timijrazeva vārdā nosaukto Maskavas Lauksaimniecības akadēmiju. Tur guvu ierosmi pievērsties zinātniskajam darbam.

Pēc atgriešanās Rīgā 1953. gadā iestājos aspirantūrā LLA profesora Kārļa Krūmiņa vadībā augsnes zinātnes specialitātē. Aspirantūras darba tēma bija „Pētījumi par Rēzeknes rajona kolhoza ‘Boļševiks’ augsnēm sakarā ar to racionālu izmantošanu”. Saimniecība atradās Latgales augstienes ziemeļu daļā. Augsnes šeit bija mazāk izpētītas, salīdzinot ar citiem Latvijas augšņu rajoniem. Saimniecības platība bija 2340 ha. Metodisku un praktisku palīdzību lauka darbos sniedza Henrihs Mežals ar saviem mācību praksē iesaistītajiem studentiem. Pavisam saimniecības teritorijā izdarīts 50 augsnes profilu dziļatsegumu, lai aprakstītu augsnes horizontus un noņemtu paraugus. Ar vienas tipiskas saimniecības piemēru parādīju šo augšņu veidošanās specifiskos apstākļus un to lomu augšņu ģenētiskajā procesā, devu augšņu ģenētisko un agronomisko raksturojumu, kā arī ieteikumus to auglības uzlabošanai un pareizai izmantošanai. Dažus disertācijas darbā izstrādātos metodoloģiskos principus izmantoja republikas saimniecību augšņu sistemātiskajā kartēšanā (1959 – 1990). Par šiem pētījumiem man 1958. gadā piešķīra lauks. zin. kandidāta grādu augsnes zinātnē.

Manu darba gadu sākums Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtā sakrita ar Latvijas Zinātņu Akadēmijas Augsnes zinību un Zemkopības institūta pārēju Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas sistēmā un institūta nosaukuma maiņu (1956 g.). Tas kļuva par Latvijas Zemkopības ZPI. Institūtam pakļāva 10 selekcijas un izmēģinājumu stacijas (SIS). Pēc trim gadiem (1959) institūtu pārcēla no Rīgas uz Skrīveriem. Šai sarežģītajā laikā turpat 10 gadus man nācās strādāt institūta zinātniski administratīvajā darbā.

Pēc institūta atdalīšanās no LZA vajadzēja no jauna organizēt un vadīt jauno zinātnieku sagatavošanu – aspirantūru. Amatu apvienošanas kārtībā šis darbs bija uzticēts zinātniskajam sekretāram, jo pats biju tikko beidzis aspirantūru un sekmīgi aizstāvējis disertāciju. Manā darbības laikā aspirantūru beidza un lauks. zin. kand. grādu ieguva 30 zinātnisko darbinieku. Daļa no viņiem kļuva par habilitētajiem zinātņu doktoriem, profesoriem, valsts emeritētajiem zinātniekiem. Taču viņu zinātniskās izaugsmes ceļš sākās Latvijas Zemkopības ZPI aspirantūrā laikā no 1956. līdz 1966. gadam. Nereti palīdzēju aspirantiem noformēt autoreferātus krievu valodā, jo tāda toreiz bija prasība. Mans darbs kļuva vēl sarežģītāks, kad 1963. gadā sāku pildīt institūta direktora pienākumus. Šai laikā nācās veikt vairākus pasākumus institūta darba pārkārtošanai un paplašināšanai.

Pirmais uzdevums bija pabeigt 1963. gadā jaunceļamo Centrālās agroķīmijas laboratorijas ēku Struktoru ielā un pārcelt uz turieni laboratoriju no Lāčplēša ielas. Jauni uzdevumi radās sakarā ar Valsts agroķīmiskā dienesta nodibināšanu. Izpildot 1964. gada 10. jūnija Valdības lēmumu, vajadzēja organizēt Republikānisko agroķīmijas laboratoriju augsnes un mēslošanas līdzekļu analīzēm Rīgā un Augu un lopbarības agroķīmisko laboratoriju Skrīveros. Laboratorijas nācās nodrošināt ar pieredzējušiem speciālistiem. Laboratorijai tika nodota daļa no institūta zinātniskā darba tematikas, kas bija saistīta ar augšņu agroķīmisko izpēti un kultūraugu mēslošanu. Šeit tika izveidota jauna zinātnieku grupa, kuri bija beiguši aspirantūru un specializējušies augsnes un agroķīmijas jautājumos. Sākās jauns, aktīvs zinātniskās darbības posms. Tas deva iespēju izstrādāt zinātniski pamatotus normatīvus kultūraugu mēslošanai. Institūtā tika aktivizētas nodaļu un SIS zinātniskā darba pārskatu konferences, pilnveidots zinātniskās padomes darbs (tematikas un metodikas jautājumu izskatīšana, aspirantu atestācija u.c.), zinātniskajās nodaļās iesaistīti spēcīgi zinātnieki un ražošanas speciālisti. Rezultātā ievērojami uzlabojās zinātniskā darba kvalitāte, institūta saimniecības kļuva rentablas . Tas viss prasīja arī no institūta vadības ne mazums pūļu.

Bez tam institūtā notika regulāras republikas agronomu sanāksmes un semināri, kuros viņi tika iepazīstināti ar institūtā un SIS iegūtajām jaunākajām zinātniskajām atziņām. Institūts veidojās par agronomijas zinātnes informācijas centru un agronomu kvalifikācijas celšanas vietu. Šajā laikā Latvijas lauksaimniecībā tika realizētas vairākas lielas politiska rakstura kampaņas, kā, piemēram, āboliņa sējumu izaršana, kukurūzas audzēšana kvadrātligzdās un citas, arī tā saucamā „intensīvo lopbarības augu audzēšana”. Institūta zinātniekiem prasīja dot kampaņām zinātnisku pamatojumu. Tas nebija viegli, nenodarot pāri savai sirdsapziņai. Pateicoties zinātnieku izturībai, institūtam izdevās saglabāt vērtīgos ilggadīgos izmēģinājumu stacionārus.

Lielās pārmaiņas institūta iekšējā dzīvē, partijas orgānu diktētās nostādnes un uzdevumi, kas nereti bija pretrunā ar vietējos apstākļos eksperimentāli iegūtām agronomijas zinātnes atziņām, zinātnieku nepamatotā, pazemojošā kritika, lielā darba slodze – tas viss nesekmēja manu veselību. Situācija nedaudz mainījās pēc 1965. gada PSKP CK marta plēnuma, kas atzina diktēto nostādņu nelietderību.

1966. gadā sāku augšņu auglības pētījumus. Minēšu svarīgākos: izstrādāju oriģinālu lizimetru ierīkošanas metodiku dabiskos apstākļos augu barības vielu izskalošanās procesu pētījumiem Latvijā izplatītākajās velēnu podzolētajās augsnēs; apkopoju lielsaimniecību augšņu agroķīmiskās kartēšanas materiālus, pielietojot ESM, kas tajā laikā bija progresīva metode; izstrādāju barības vielu satura optimālos rādītājus organiskām vielām bagātajām pļavu augsnēm un oriģinālu metodiku kālija bilances un zudumu noteikšanai zemā purva kūdras augsnē daudzfaktoru pļavu mēslošanas stacionārā; veicu ilggadīgus lauka izmēģinājumus pļavu augšņu un maztrūdaino smilts augšņu auglības uzlabošanai; piedalījos lauksaimniecības zemes monitoringa sistēmas izstrādāšanā un ieviešanā Pensijā aizgāju 1993. gadā.

Mans veiktais darbs četrdesmit zinātniskās darbības gados, ieskaitot aspirantūru, no institūta un Republikas vadības ir atbilstoši novērtēts: man ir agronomijas doktora grāds un valsts emeritētā zinātnieka nosaukums. Saņemti vairāki Goda un Atzinības raksti no Valsts Agrorūpnieciskās komitejas, Lauksaimniecības ministrijas, Latvijas Zemkopības ZPI un LLU aģentūras ZZI.

Bet vislielāko prieku un gandarījumu man sagādā dēls, meita, divi mazdēli, divas mazmeitas un četri mazmazdēli. Visiem pieaugušajiem ir augstākā izglītība un darbs savā dzimtajā zemē.

JĀNIS TIĻUGS, esmu dzimis 1930. gada 30. aprīlī Liepājas apriņķa Dunikaspagasta Pauļu mājās, zemnieku saimniecībā. Tēvam piederēja 29.6 ha zemes, 3 zirgi, 8 slaucamas govis, 3 aitas , gadā no baroja 10 bekonus. Ēkas vecas, visas vajadzēja atjaunot. Tēvs vispirms sāka ar labības šķūni, riju, kūti, pagrabu- virs tā graudu noliktavu – un tikai tad dzīvojamo māju.

No piecu gadu vecuma man vajadzēja ganīt govis un darīt citus lauku darbus. Astoņu gadu vecumā manas ganu gaitas pārņēma brālis, bet man bija jāar, jāsēj, kā zellim jāpalīdz mūrniekam. Ēkas būvēja no ķieģeļiem un tas bija smags darbs.

Mācījos Dunikas pamatskolā un 1946. gadā beidzu Sikšņu sešu klašu pamatskolu.

Kara laikā visas mūsu saimniecības atjaunotās ēkas tika pilnīgi nopostītas – līdz pamatiem.

1948. gadā iestājos Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, ko 1952. gadā beidzu kā agronoms.

Pēc tehnikuma beigšanas sāku strādāt Cīravas MTS par iecirkņa agronomu, bet drīz mani pārcēla uz Liepājas apgabala Lauksaimniecības pārvaldes sēklkopības nodaļu par sēklkopības agronomu.

Kad pārvaldi likvidēja – 1953. gada rudenī mani iesauca obligātajā kara dienestā – dienēju Ukrainā, Piekarpatu apgabalā „Luckā”.

1956. gada rudenī demobilizējos un sāku strādāt Tukuma rajona padomju saimniecībā „Zemgale” kā agronoms - sēklkopis, bet pēc gada – par galveno agronomu – direktora vietnieku.

Ar ministrijas pavēli 1970. gadā tiku norīkots par galveno agronomu Liepājas rajona padomju saimniecībā „Nīca”, bet 1980. gadā – par galveno agronomu padomju saimniecībā „Rucava”.

Visas šis trīs saimniecības bija Latvijas lielāko saimniecību skaitā. Manā darbā galvenā vērība tika pievērsta meliorācijai, zemes auglības paaugstināšanai, zemkopības kultūrai – saimniecībās bija ievērojami sasniegumi lauksaimnieciskajā ražošanā.



Latvijas Agronomu biedrības 24.KONGRESĀ 2012.gada 6.jūlijā GODA BIEDRA nosaukums piešķirts AUSTRAI SILMALEI, ANDREJAM LUCĀNAM, HENRIHAM MEŽALAM, KĀRLIM VILSONAM, ĒVALDAM VIĻUMSONAM

AUSTRA SILMALE, dzimusi 1932. gada 22. martā Rīgā, agronoma – pasniedzēja un filoloģes – skolotājas ģimenē. Skolas mācības uzsāka Valda Zālīša l. pamatskolā, turpināja Rīgas 6. vidusskolā, ko absolvēja 1950. gada pavasarī , rudenī viņa kļuva par Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātes pirmā kursa studenti.

Pēc LLA beigšanas 1955. gadā Austru sadalē norīko darbā uz Lubezeres saimniecību, bet rudenī bija jāsāk strādāt citur - Cēsu rajona padomju saimniecībā „Kūdums” par nodaļas pārvaldnieci. No lielas daļas saimniecības teritorijas zemnieki - saimnieki bija izvesti, strādnieki lielākoties bija kara laikā no Pleskavas apgabala iebraukušie.

No 1957. gada līdz aiziešanai pensijā Austra Silmale strādā Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā. Pirmos gadus par inženieri – agronomi, kas nodarbojas ar meliorācijas objektu augšņu izpēti dažādos Latvijas rajonos, vēlāk institūta tehniskajā daļā, kur analizē projektu datus un Perspektīvās projektēšanas daļā, vadot grupu, kas izstrādā dažādus izmaksu un materiālu normatīvus meliorācijas būvniecībai. Amata nosaukumi mainījās - vecākais inženieris, grupas vadītājs, pēdējos darba gadus - galvenais agronoms.

Kopš 1991. gada Austra Silmale ir Latvijas Agronomu biedrības valdes sekretāre, apkopo materiālus Biedrības informatīvajiem BIĻETENIEM, piedalās biedrības mājas lapas veidošanā. aktīvi sadarbojas ar biedrības nodaļām.

LAB valde

ANDREJS LUCĀNS, tagad ir valmierietis Burtniekos. Dzimis 1930.gada 12.janvārī Daugavpilī . Tur vectēvam bija pēc Pirmā pasaules kara iekārtota dārzniecība.1940.gadā to nacionalizēja. Padomju gados tā bija lielā Daugavpils puķu kombināta „Daugavpils zieds” pamats, kurš Brīvajā Latvijā iznīka.

Puikas gados Andrejs gribējis būt dārznieks.1947.gadā iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā.1951. gadā tas bijis jābeidz, bet ....eksāmenu rītā kļuvis zināms, ka Andreju un vēl sešus audzēkņus valsts eksāmenā nepielaiž, jo puišu vecāki izsūtīti.

Andrejs ar elektrisko vilcienu brauc uz Rīgu pie zemkopības ministra Jāņa Vanaga. Tiek pie viņa un izstāsta savu bēdu. Pēc brīža Andrejs dzird, ka ministrs strostē tehnikuma direktoru. Eksāmenus tomēr ļauj kārtot, bet studēt Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā neļauj. Tā Andrejs Lucāns sāk strādāt par agronomu Liepupē, kur jāatstrādā 3 obligātie gadi. Šeit arī satiek un apprec skaistāko meiteni Genitu, kura tur strādā par zootehniķi.

Izturot pamatīgu konkursu, Andrejs tomēr iestājas Lauksaimniecības akadēmijā ..

Pie Liepupes, kur tagad ir Minhauzena muzejs, tolaik tur bija kolhozs Nākotne. Andrejs raksta diplomdarbu par tā attīstības perspektīvo plānu.

Visai negaidīts ir turpinājums:1958.gadā viņu, augstskolas pēdējā kursa studentu ievēl par kolhoza priekšsēdētāju. Tolaik lopkopībā ir modē Bārtuļa metode: cūkas dzīvo salmu būdās, aukstā laikā un dubļos daudzas nosalst un nobeidzas. Top zināms: ieradīsies Latvijas komunistu vadonis Arvīds Pelše un rajona vadība. Andrejs pavēl cūku līķus nenovākt. Un ir skarba saruna par metodes teoriju un praksi, arī par rusifikāciju un citām tik augstiem biedriem nesaprotamām lietām .Viņiem noprotams: kolhoza vadītājam nepareiza nacionālā domāšana. Taču Lucāns saviem spriedumiem izvēlējies stipru pamatu: Ļeņina atziņas nacionālajā politikā. Tas ideoloģiskajiem vadītājiem rada lielas problēmas. Lucānam jāierodas uz pārrunām. Ar viņu partijas komitejā runā visai nopietni un iedod arī izlasīt trīs ziņojumus-sūdzības. Andrejs joprojām atceras to ziņotāju gļēvuļu vārdus... Valmieras rajona galvenais komunistu vadonis Ernests Upmalis pēc šīm pārrunām sniedz roku un saka:- Lucān, Lucān, kad tev vēl iznāk laika Ļeņinu lasīt ....Ar to jau vēl nekas nebeidzas. Seko pārrunas Kompartijas centrālās komitejas prezidijā ar Pelši, Verro, Juriju un Vitāliju Rubeņiem. Augstākais līmenis ! Atkal sarunas par rusifikāciju, par to cik brīvprātīgi veidojas kolhozi un vēl citas tēmas . Secinājumu izsaka Pelše: buržuāzistiskais nacionālists.

1966.gadā viņu no kolhoza priekšnieka amata atstādina. Bet Ļeņina piesaukšanu un nepareizo domāšanu nepiedeva.

Tad seko brīvprātīga trimda kolhozā Valmieras rajonā, Cempos. Kad rajonā izveido sovhozu „Valmiera”, Lucāns kļūst par sovhoza galveno agronomu. Arī šeit Lucāns necieš nepareizi un negodīgi padarītu darbu. Lucāns no šī amata aiziet un strādā Valmieras centrālajā slimnīcā par dārznieku. Viņa iekārtotais slimnīcas parks acis priecē joprojām .Tad sākas tulpju un kartupeļu audzēšanas laiks, ko sevišķi prot novērtēt tālajā Ļeņingradā.

Viens no pirmajiem Andrejs Lucāns iegādājas zemi Burtnieku pagasta „Bušās”. Izveido savu zemnieku saimniecību. Sakopj aizlaistās pļavas , iestāda dārzu un katru gadu kaut ko jaunu uzceļ. Audzē graudus, tad kartupeļus ,un kad tas viss nerentējas, uzceļ modernas siltumnīcas .Un ne tikai Valmierā gaida „Bušu” svaigos gurķus, kuri vienmēr parādās marta vidū. Skaisti, smaržīgi, tepat Latvijā audzēti. Ar kvalitāti, kuru raksturo ražotāju vārds vairākās paaudzēs.

Saimniecību tagad vada Andreja dēls Jānis Lucāns, bet Andrejs ir ideju autors un tas, kurš seko, lai katrs sīkākais darbiņš būtu padarīts pēc labākās sirdsapziņas .

Andrejs Lucāns saka, ka sliktās dzirdes dēļ nav varējis būt pietiekami aktīvs Atmodas laikā un arī vēl tagad .12.janvarī viņam bija 80 gadu jubileja, kuru svinēs vasarā kopā ar kundzi. Bet pašreiz Andrejs raksta grāmatu par Latvijas lauksaimniecību, par to kā vajadzētu būt un kā ir, taču to nevar nesaistīt ar nacionālo jautājumu. Lauksaimniecība ir nacionālā jautājuma pamatakmens. Ja iznīcinās lauksaimniecību, zemnieku ģimeņu saimniecības, tad būs iznīcināts latviešu tautas pamats, saka Andrejs Lucāns.

Henrihs Mežals, lauksaimniecības zinātņu doktors, valsts emeritētais zinātnieks dzimis 1927.gada19.aprīlī Abrenes apr. Baltinavas pagasta „Gaigalās”. Beidzis Pilskalna 4-gadīgo skolu, Baltinavas 6-gadīgo pamatskolu, Kārsavas vidusskolu, LLA Lauksaimniecības fakultāti 1949.gadā, zinātņu kandidāta grādu ieguvis 1953.gadā, Dr.lauks -1992.gadā. Zināšanas papildinājis Maskavas Timirjjazeva Lauksaimniecības akadēmijā un Ļeņingradas Lauksaimniecības institūtā.

Hehrihu Mežalu mēs pazīstam ne tikai kā bijušo LLA un LLU Augsnes un agroķīmijas katedras docentu, bet arī kā ievērojamu zinātnieku, kas pētījis Latvijas augšņu evolūciju un ģenēzi, izstrādājis meža augšņu ģenētisko klasifikāciju. Piedalījies jaunās Latvijas augšņu kartes sastādīšanā.

Pateicoties viņa uzņēmībai dibināt neformālus kontaktus ar PSRS augsnes pētniekiem, toreiz radās iespēja veikt unikālas Latvijas augšņu analīzes. Pateicoties viņa aktīvajai zinātniskajai darbībai, eksperimentālo datu uzkrāšanai un pieredzei, viņš tajā laikā kļuva par neapstrīdamu autoritāti augsnes zinātnes jomā. 1971. gadā H.Mežals sniedza lielu ieguldījumu Vissavienības semināra par Augsnes klasifikāciju un zemes kadastru Latvijā sagatavošanā. Viņa labi aprakstītie augšņu profili, daudzpusīgās un daudzskaitlīgās ķīmiskās analīzes, sevišķi pilnanalīzes bija pamats atbilstoša zinātniskā līmeņa nodrošināšanai. Uz semināru ieradās vadošie augsnes pētnieki no Maskavas, Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas u.c. valstīm. Semināra sekmīga norise deva lielu ieguldījumu Latvijas augsnes zinātnes prestiža celšanā un uzturēšanā.

H.Mežals aktīvi strādāja arī pie Latvijas augšņu nacionālās klasifikācijas pilnveidošanas.

Kad padomju gados Latvijas laukos ienāca smagā augsnes apstrādes tehnika un sākās amonjaka ūdens un bezūdens amonjaka lietošana lauku mēslošanai, nereti arī vēlu rudenī, izmirkušā augsnē, ražas, kas bija strauji pieaugušas, sāka samazināties, sevišķi Zemgalē. Meliorētie lauki pavasarī ilgi stāvēja zem ūdens. Agronomi pārmeta melioratoriem, melioratori agroķīmiķiem par lauku pārmēslošanu. H.Mežals konstatēja, ka ūdens necaurlaidīga ir aramkārta un arī B1 horizonts ir ciets kā asfalts. Lietus ūdeņi līdz horizontāli 1,3-1,4 metrus dziļumā gulošajām drenām nemaz netika. H.Mežals ieteica filtrāciju uzlabot augsnes aramkārtā iestrādājot malto ģipsi un norādīja, ka slapjos vēlos rudeņos nedrīkst augsnē iestrādāt kālija minerālmēslus un amonjaka ūdeni. Kopā lietoti tie izjauc augšņu porozitāti, noārda tās struktūru, šķīdina humusvielas, kas kopā ar kaļķi cementē sīkās minerāldaļiņas, koloīdus un duļķes, veidojot ūdens izturīgu augsnes struktūru, kas nodrošina tās auglību. Bez tam H.Mežals norādīja, ka amonjaka ūdens lielās devās nobeidz sliekas un derīgos mikroorganismus, gumiņbaktērijas- bioloģiskā slāpekļa saistītājas uz tauriņziežu saknēm., kas iet bojā strauji, bet gausi atjaunojās.

H.Mežals strādāja arī pie stipri podzolētu augšņu ielabošanas jautājumiem. Inčukalna mežniecībā viņš 1974.gadā izmēģināja savu oriģinālo metodi blīvo, stipri podzolēto augšņu ielabošanai - ortšteina slāņa uzlaušana ar vienlaicīgu kaļķošanu. Ortšteina slāņa uzlaušanu veica arkla mehānisms, ko vilka lieljaudas traktors. Līdzās gāja automašīna ar kaļķi, ko vienlaicīgi ar šļūtenēm iepresēja augsnē. Izmēģinājuma laikā ierīkotie stādījumi aug sekmīgi vēl tagad.

H.Mežals 52 gadus strādājot pedagoģisko darbu LLA un LLU ,savos pētījumos gūtās atziņas mācību procesā nodevis vairākiem tūkstošiem studentu un kvalifikācijas nodaļas klausītājiem.

Viņš bija iniciators Augsnes muzeja izveidei katedrā. Liels darbs ieguldīts augsnes monolītu un paraugu ievākšanā, analizēšanā un sagatavošanā eksponēšanai. Katedrā eksponēti 190 augsnes monolīti, vēl daudzi monolīti ir rezervē. Vairāki augšņu monolīti ir atvesti no Sibīrijas, Vorkutas, bijušas Padomju Savienības dienvidu republikām, lai varētu tos izmantot kā mācību līdzekļus.

H.Mežals darbojās LLA specializētajā padomē., kur tika aizstāvētas lauksaimniecības zinātņu kandidātu disertācijas. Piecus gadus bija tās sekretārs. Ar viņa aktīvu līdzdalību Latvijā tika organizētas vairākas starptautiskas augšņu ekspedīcijas. Ekspedīcijas bija veltītas starptautiskās augšņu klasifikācijas apguvei un Latvijas augšņu informācijas iekļaušanai starptautiskajās datu bāzēs. Pamatojoties uz šajās ekspedīcijās gūto pieredzi un savu augsnes zinātnieka erudīciju Latvijas augšņu izpētē, turpmākajos gados H,Mežals aktīvi piedalījās vairāku projektu izstrādē, tostarp „Eiropas Savienības Augšņu kartes (mērogs 1:1000000) izstrāde un informācijas sagatavošana Eiropas Savienības Augšņu analītiskās datu bāzes izveidei 1998.-1999.gadā” H.Mežals izstrādājis un publicējis 120 zinātniskos darbus Ir vienas monogrāfijas, septiņu mācību grāmatu un vienas zinātniskās grāmatas par augsnes zinātni līdzautors.

LLU

P.s.mūžībā aizgājis 2012.gadā

KĀRLIS VILSONS, dzimis Kuldīgas rajona Rudbāržu pagastā Purviņu mājās 1931. gada 20. maijā, zemnieka ģimenē. Ģimenē ir 5 bērni, kas visi kļuvuši ievērojami lauksaimnieki. Mācījies Rudbāržu pulkveža Kalpaka sešgadīgajā pamatskolā. Agronoma zināšanas K. Vilsons apgūst Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, ko pabeidz ar uzslavu, vēlāk tiek komandēts turpināt izglītību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, ko izcili beidz 1955. gadā.

Darba gaitas uzsāk Ilūkstes pagastā traktoru un mašīnu stacijā par galveno agronomu, strādājis arī Ausmas MTS un Auces MTS. Visilgākais darba mūžs pavadīts kādreizējā Dobeles rajona kolhozā “'SILAINE.” Viņa vadībā saimniecība nostiprinājās, ar labu vārdu saimniecības vadītāju atminas visi silainieši, jo saimniecība kļūst republikā zināma ar efektīvu saimniekošanu. Kolhozu „SILAINE” K. Vilsons vada 33 gadus.

Kārlis Vilsons vienmēr bijis sabiedriski aktīvs, bieži pats ierosinājis un arī atbalstījis svarīgus pasākumus gan pagasta, gan visas valsts, arī starpvalstu līmenī, piemēram, izveidojot piemiņas vietu Mūrmuižā, Ziemeļu kara kauju vietā, Dobelē izveidoja un organizēja Nameja akmens uzstādīšanu.

Tomēr svarīgākais K. Vilsona veikums Latvijas vēsturei ir Latvijas pirmā prezidenta Kārļa Ulmaņa dzimto māju “PIKŠAS” atjaunošana. Kārlis Vilsons ir tas, kurš meklē līdzekļus, aicina saimniecības, iestādes, amatpersonas un visu tautu ziedot, veic tam laikam neiedomājami grūtu organizatorisko un saimniecisko darbu, kā rezultātā - “ PIKŠAS” top!.

Viņš ir ļoti daudz darījis, lai tiktu atremontēta un saglabāta Mežmuižas baznīca un pils.

1991. gadā K. Vilsons kļūst par konkursa “ Sējējs” laureātu, 1998. gadā saņem Triju Zvaigžņu ordeni.

Visu laiku bija aktīvs Dobeles rajona agronomu biedrības biedrs. Kopā ar dēlu organizējis Agronomu dzimtu saietus Pikšās un Ausekļos., saņēmis Latvijas Agronomu biedrības augstāko apbalvojumu- ceļojošo balvu “ Zelta Vārpa”, ir biedrības GODA BIEDRS.

Latvijas Agronomu biedrība lepojas ar Kārli Vilsonu, kā ar izcilu agronomu un agronomu dzimtas senioru, kā ar Latvijas patriotu, kas veicis visai tautai nozīmīgu darbu.

LAB valde

P.s.mūžībā aizgājis 2012.gadā

ĒVALDS VIĻUMSONS, dzimis 1922. gada 30. decembrī Valkas pusē –Lugažu (bij. Pedeles) pagasta „Jaunā muižā”. Tēvs strādāja Lugažu muižā par dārznieku un 1928.gadā saņēma rentē zemi. Te mazais Ēvalds praksē iepazinās, ko nozīmē līdumu līšana, visu mūžu turot cieņā zemes vērtību. 1930. gadā uzsāka mācības Ķeižu pamatskolā, tās turpina jaunuzceltajā Jercēnu pamatskolā. 1937. gadā iestājās Rīgas Valsts tehnikuma ķīmijas nodaļā, kuru nobeidza 1942.gadā.

Tā kā tas bija vācu laiks, secen nepagāja arī armija. Tā pusotru gadu līdz pat kara beigām nodienējis leģiona 19. divīzijā, kas dislocēta Kurzemē, sākumā par kara ziņotāju, vēlāk par ziņnesi. Saprotams, ka mūsu „atbrīvotāji” šādu soli novērtēja un vēl uz pusotru gadu „izmitināja” karagūstekņu nometnē ar perspektīvu „ komandējumu” uz Vorkutas ogļraktuvēm. Par laimi šo laiku nācās pavadīt Maskavas apgabalā, kur apstākļi nebija tik briesmīgi. No lēģera pārnāca 1946.g.

1947. g. sāk strādāt lauksaimniecības kooperatīvā par grāmatvedi, vēlāk par priekšnieku, līdz 1949.g. to likvidēja. Pabija par priekšnieku arī kolhozā „Ļeņina dzirkstele” līdz to drīz vien pievienoja citam, tā paliekot bez darba. Smiltenes „Uzvarā” tobrīd vajadzēja agronomu. Sākumā atteica, jo vācu laika diplomu neņēma par pilnu. Tāpēc iestājās Smiltenes zootehnikas tehnikumā, kuru beidza ar izcilību un 1955.g. iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas agronomijas fakultātē, kuru ar „ sarkano diplomu” absolvē 1961.g. Diemžēl sapnis par aspirantūru bija jāatmet – „nepareizās” biogrāfijas dēļ.

Tobrīd Valkas rajona Palsmanes ciema kolhozam „Oktobris” bija vajadzīgs vadītājs. Tā kā trīs ar pusi tūkstošus hektāru lielā saimniecība bija briesmīgi nolaista, ieņemot pēdējo vietu Valkas rajonā, uz turieni īpaši neviens nerāvās. Tā kā iepriekš Ēvalds jau bija pierādījis savas augstās organizatora un darba spējas, partija un valdība saskatīja viņā izeju no situācijas, pieverot acis viņa „tumšajai” pagātnei. Ēvalds tobrīd bija arī viens no trim „baltajiem zvirbuļiem”- saimniecību vadītājiem, kuri nebija partijas biedri. Tam bijis arī savs labums: kamēr citi sanāksmēs sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši, tikmēr Ēvalds droši teicis acīs visu taisnību.

Ēvalda Viļumsona vadīšanas laikā saimniecība pieredzēja strauju saimniecisko un ekonomisko uzplaukumu. Stratēģiski pārdomātas saimniekošanas rezultātā augstu līmeni sasniedza labības, kartupeļu un lopbarības ražošana, putnkopība, piena lopkopība un nobarojamo jaunlopu audzēšana. Tika uzbūvēta moderna infrastruktūra ( mehāniskās darbnīcas, graudu kalte, kartupeļu glabātuve un citas būves). Saimniecībā strādājošie un arī liela daļa pagastā dzīvojušo tika apgādāti ar piemērotu dzīvojamo platību.

Pēc Ē.Viļumsona ierosmes un ar viņa tiešo uzraudzību saimniecības celtnieki pagastā pēc individuāla projekta īsā laikā uzbūvēja 9 gadīgo skolu. Ar saimniecības līdzekļiem tika iekārtoti moderni mācību kabineti. Rezultātā kā ražošanas un ekonomiskā, tā sociālā un izglītības līmeņa ziņā saimniecība un reizē ar to arī viss pagasts bija „flagmanis” ne vien rajona, bet visas valsts mērogā. Var teikt, ka Viļumsona kunga enerģiskā un mērķtiecīgā darbība pozitīvi ietekmējusi ne vien saimniecības, bet visa pagasta ļaužu likteņus triju gadu desmitu garumā.

Pateicoties stabili ieliktajiem pamatiem un augstajam attīstības līmenim, kopsaimniecības darbu sekmīgi pārņēmis SIA „Palsa”.Izveidotajam kolektīvam ir pieticis prāta šo saimniecību neizputināt, bet saglabāt. Vēl vairāk-tā turpina attīstīties un pilnveidoties. Šī ir pirmā saimniecība Latvijā, kas apguvusi SAPARD līdzekļus. Tai pašā laikā Ēvalds sāpīgi pārdzīvo esošo situāciju laukos. Intervijā „Latvijas Avīzes” 2012. g. 30. janvāra numurā rakstā „Gadi ir mans skatpunkts” saka: „Tā kā esmu tikai četrus gadus jaunāks par Latviju, varu salīdzināt, kāda tā bija toreiz un kāda ir tagad. Pats ar savām acīm redzēju, cik Latvija bija izpostīta un nabaga divdesmitajos gados un cik ātri tā atplauka un kļuva bagāta līdz 1940.gadam, kad to okupēja sarkanarmija. Un es zinu, cik bagāti bijām1991. gadā un kādā nabadzībā esam nonākuši tagad. Tagad bieži atkārto: privātīpašums ir svēts. Bet tikpat svēts ir valsts īpašums! Zemi – mūsu lielāko bagātību – aizlaižam postā, izpārdodam ārzemniekiem. Man ir tikai viena atziņa, pie kuras turos visu savu garo mūžu: ja tu neko neražo, tu nevari pastāvēt. Bet mēs izdarījām pilnīgi ačgārni – ar vienu vēzienu izputinājām visu, kas mums bija radīts un uzcelts. Tomēr esmu pārliecināts – mūsu nākotne ir lauksaimniecībā.” Šo atziņu Ēvalds joprojām realizē praksē Viņš dzīvo Skultē, iekopis dārzu, lauksaimnieku gudrībās apmāca mazdēlu, kopā audzējot un apkārtējiem realizējot dārzeņus. Sabiedrisks un izpalīdzīgs, palīdz vientuļajiem apkārtnes iedzīvotājiem gan ar padomu, gan savu mazo traktoriņu.

Ēvalds Viļumsons savu pieredzi nodevis arī savam dēlam, kurš, tāpat kā tēvs, ir agronoms un turpina darbu SIA „Palsa”. Abi – tēvs un dēls aktīvi piedalās Agronomu biedrības darbā, regulāri apmeklē Latvijas agronomu dzimtu saietus, bet vienu reizi uzņēmuši šīs dzimtas pie sevis. Ēvalds ir ļoti sabiedrisks, ar aktīvu dzīves pozīciju. Kā bijušais korists sabiedrībā allaž ir dziesmas uzsācējs.

Par mūžā paveikto, par attieksmi pret cilvēkiem un aktīvo sabiedrisko darbu Agronomu biedrība Ēvaldu VIļUMSONU ievēlējusi par Latvijas Agronomu biedrības GODA BIEDRU, ar ko arī apsveicam, novēlot labu veselību un tik pat možu garu un pozitīvu attieksmi pret līdzcilvēkiem!

Andris Siliņš



LAB 14. kongresā LAB GODA BIEDRU nosaukumu piešķīra – Alfrēdam Rasiņam, Jānim Laganovskim, Vilim Stukulim un Jurim Zuševicam

Vilis Stukuls, Latvijas zirgkopības speciālists dzimis 1909. gada 22. janvārī Krustpils pagasta „Stukuļu” mājās. Bērnību pavada laukos, bet pēc pirmā pasaules kara dzīvo Rīgā, kur viņa tēvs bija uzcēlis divus lielus namus. Tēvam bija uzņēmumi Rīgā un arī lauku saimniecība. 1924. gadā tēvs nopērk Zasas muižas centru un dzirnavas, kas vēlāk kļūst par Viļa īpašumu.

Pēc Rīgas 1. vidusskolas beigšanas Vilis 1926.gadā sāk mācīties LU. Diplomdarbu viņš izstrādā zirgkopībā pie profesora Bušmaņa. 1932. gadā Vilis Stukuls iegūst agronoma grādu. Nākošajā gadā Vilis apprecas ar profesora Maldoņa meitu Ilgu, zobārstniecības fakultātes pēdējā kursa studenti. Laulāšanas ceremoniju izdara līgavas tēvs. 1934. gadā Ilga beidz zobārstniecības fakultāti. Pēc tam jaunais pāris pārceļas uz Zasu, kur Vilis sāk saimniekot. Viņš audzē sarkanraibos piena lopus, melngalvainās aitas, landrases cūkas un Hanoveras šķirnes zirgus, kas ļoti derīgi jāšanas sportam. Dzirnavās maļ, bīdelē, kārš un vērpj vilnu , kā arī zāģē baļķus būvmateriālos. Ilga ārstē Zasas pagasta ļaudīm zobus.

Agronoms Stukuls ir labs saimnieks, rūpējas arī par saviem algotiem darbiniekiem. Viņš tiem maksā par 13 mēnešiem gadā. Tas rada nepatiku citos algu maksātājos. Vilis saņem pat draudus. Kādā dienā īpašnieka prombūtnes laikā dzirnavas nodeg. Zaudējums liels, apdrošināšana visu nesamaksā – nauda jāaizņemas, Strādā ražīgi līdz komunistu okupācijai, kad savus īpašumus zaudē. Jāsāk strādāt algots darbs .

Vilim laimējas dabūt Jēkabpils apriņķī rajona agronoma vietu. Vēlāk viņš kļūst par zootehniķi un iznomājamo zirgu punkta pārzini. Vilim izdodas izvairīties no aizvešanas uz Sibīriju. Pēc krievu padzīšanas Vilis Stukuls atgūst savus īpašumus, sāk atkal saimniekot un darbināt dzirnavas. 1941. gadā V. Stukuls pieņem piedāvājumu pildīt apriņķa pašvaldību vecākā amatu, kura pārziņā ir arī Tautas palīdzība. Latvijā ierodas Krievijas latviešu bēgļi. Tos izvieto pa lauku saimniecībām. Paliek divi mazi puisīši, brāļi, bārenīši. Viņus neviens neņem. Tā Stukulu ģimenē ir pieaugums no trim bērniem uz pieciem.

No apriņķa vecākā amata Vilis atsakās un aiziet uz valsts Svētciema zirgaudzētavu Limbažu tuvumā par tās vadītāju. Ģimene paliek Zasā.

Kad krievi atkal okupē Latviju, sākas Stukulu ģimenes traģēdija. Bēgļu gaitās ģimene nokļūst Smārdē. No turienes pēc vāciešu pavēles aizbrauc uz Vāciju. 1944. gada 9. augustā Vili Stukuli iesauc armijā un iedala 5. latviešu būvbataljonā, bet drīz pārskaita uz 19. divīzijas veterināro rotu.

Viņa uzdevums ir sagādāt barību 700 ievainotiem un slimiem zirgiem. Kara beigās Vilis krīt krievu gūstā un viņu deportē tiešā ceļā uz Sibīriju. Par ģimeni viņš neko nezina, arī ģimene nezin neko par tēvu. Sibīrijā Vilis Stukuls nostrādā divarpus gadus.

Atgriezies dzimtenē, viņš dabū darbu Valkas apriņķī savā specialitātē. Apmēram pēc trīs gadiem viņu apcietina un atkal izsūta uz Sibīriju uz 10 gadiem. Pēc Staļina nāves nometnēs režīms kļūst mīkstāks. Apcietinātajiem ierosina iesniegt lūgumu vēlreizējai tiesas spriedumu caurskatīšanai. Pēc trīs gadu vergošanas Vili atbrīvo.

Atgriezies dzimtenē, agronoms Vilis Stukuls atkal sāk strādāt savā specialitātē. . Beidzot viņš nonāk Burtnieku saimniecībā, kur izveido priekšzīmīgu zirgaudzētavu. Burtnieku zirgus pērk ārzemnieki, arī no ASV un Kanādas.

Pēc vairāk kā 30 gadiem Vilis Stukuls sadzen pēdas ģimenei ASV. Pa garo laiku notikušas pārmaiņas. Vilis Stukuls apprecējies ar Ainu Zīmulis, bet viņa pirmā sieva Ilga – ar amerikāni. Viļa māsa, pirmā sieva Ilga, visi seši bērni ir sveiki un veseli. Visi labi situēti. Arī adoptētie puisīši izauguši par staltiem un krietniem vīriem. 1988. gadā Vilis divus mēnešus ciemojas pie savas pirmās ģimenes.

Otrā laulībā Vilim ir dēls. Pēc neatkarības atjaunošanas Vilis Stukuls atgūst savus un tēva īpašumus. Ar to no nabadzības viņš tiek pie cilvēcīgas dzīves.

Studiju laikā Vilis kļuva par korporācijas Fraternitas Lettica locekli. Pēc Latvijas brīvības atgūšanas viņš bija viens no šīs korporācijas atjaunotājiem un tās pirmais seniors.

Šajā saulē Vilis Stukuls nav kopš 1996. gada 10 jūnija. Viņa vēlēšanās atdusēties dzimtā pagasta Kondratu kapos ir piepildījusies.

A. Vanags.

LAB 14. kongresā LAB GODA BIEDRU nosaukumu piešķīra – JĀNIM LAGANOVSKIM

Jānis Laganovskis, Piedzimu 1915. gada 13. janvārī Ludzas rajona Kārsavas pagastā zemnieka ģimenē. Mācījos Vītolu un Kārsavas pamatskolās un Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. No 1932. gada studēju LU Lauksaimniecības fakultātē agronomiju. Studiju brīvlaikā vasarās strādāju Ludzas un Daugavpils apriņķī kā jaunākais agronoms, bet no 1936. gada par agronomu Latvijas lauksaimniecības kamerā Jelgavā.

No 1938. gada līdz 1939. gadam izpildīju obligāto kara dienestu Rēzeknē. No 1939. gada 5. septembra līdz 1983. gada septembrim, līdz aiziešanai pensijā strādāju Lauksaimniecības Akadēmijā Lauksaimniecības ķīmijas, vēlākā Agroķīmijas katedrā kā jaunākais asistents, asistents, vecākais pasniedzējs un docents.

No 1962. līdz 1964. gadam biju Agronomijas fakultātes dekāna vietnieks. 1952. gadā aizstāvēju lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertāciju.

Esmu publicējis 126 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus, kā arī grāmatu „Dārzeņu mēslošana. 1992. gada 11. decembrī man piešķirts Lauksaimniecības doktora zinātniskais grāds.

J. Laganovskis

ALFRĒDS RASIŅŠ, bioloģijas doktors, botāniķis un augu aizsardzības speciālists dzimis Kaukāza ziemeļrietumu priekškalnē Maikopā. Latvijā atgriežas 1921. gadā.

Pēc ģimnāzijas beigšanas strādā Lauksaimniecības kameras Augu aizsardzības literatūras apgādā, tad Dārzu trestā par augu aizsardzības inspektoru, vēlāk pilsētas zemju daļā, kur viņa uzdevums ir konsultēt Rīgas ģimenes dārziņu apsaimniekotājus par augu aizsardzības jautājumiem.

No 1941, gada līdz 1944. gadam A. Rasiņš mācās Latvijas Universitāte, kuru nepabeidzis 1944. gada 27, novembrī sāk strādāt par botāniķi Latvijas augu aizsardzības institūtā , kur strādā līdz aiziešanai pensijā 1990. gadā. Neilgu laiku A. Rasiņš strādājis arī Latvijas ZA Bioloģijas institūtā un pēc aiziešanas pensijā bija zinātniskais konsultants augu aizsardzības jautājumos „ZTK Efekts Ltd”.

A. Rasiņš bija vispusīgs cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām . Pārvaldīja četras valodas. Viņa interešu lokā bija botānika, augu aizsardzība, datu matemātiskā apstrāde, skaitļošanas tehnikas izmantošana augu aizsardzībā un klasifikatoru izstrādāšana, kā arī vēl daudz citu jautājumu.

1965. gadā viņš aizstāv disertāciju bioloģijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Disertācijas nosaukums – „ Jaunu pesticīdu lietošana zirņu sējumos un rezultātu ticamības novērtēšanas metodes”.

Par matemātisko metožu lietošanas iespējām visdažādākajās zinātnes nozarēs, tajā skaitā lauku izmēģinājumu datu apstrādē, A, Rasiņš lasīja lekcijas LVU Bioloģijas fakultātē. Viņa vārds lasāms daudzu konferenču, simpoziju un zinātnisko sanāksmju darba programmās ne tikai Latvijā, bet arī Tartu, Viļņā, Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, Minskā un citur.

Viņš izstrādājis un ieviesis zinātniskajā praksē lauksaimniecības kultūrām kaitīgo organismu uzskaites metodiku, izstrādājis vienkāršotu metodiku nezāļu kartēšanai. Kopā ar ZRA „Silava” zinātniekiem izstrādāts klasifikators ziedaugu datu banku veidošanai. Sadarbojoties ar arheologiem , pētījis kultūraugu un nezāļu izplatību Latvijā no XI līdz XIII gadsimtam.

Latvijas florai veltīts herbārijs, kur pāri par 14 000 lapu un daudzas publikācijas.

B. Papendika kopā ar A. Rasiņu sastādījusi viņa darbu bibliogrāfiju ( 1938. – 1994.) , kas aptver 326 publikācijas, tajā skaitā 200 grāmatu, rakstu un tēžu aprakstu, 104 rakstus „Lauksaimniecības enciklopēdijā” un 22 rakstus „Latvijas mazajā enciklopēdijā”. Bibliogrāfija vēl arvien tiek papildināta ar no jauna apzinātajām publikācijām.

Esot pensijā, A. Rasiņš turpināja aktīvi strādāt un veidot jaunu nezāļu terminoloģisko vārdnīcu.. Viņš nenogurstoši veica lielu sabiedrisko darbu dažādās organizācijās. Bija Latvijas Nezāļu pētniecības apvienības Goda prezidents un Latvijas Agronomu biedrības Goda biedrs, bija žurnāla „Ražība” redkolēģijā.

A. Pāvule

JURIS ZUŠĒVICS, agronoms, ķīmiķis dzimis 1921. gada 5. maijā Zemgalē, Jelgavas apriņķī, Pēc Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas beigšanas 1941. gadā sācis studijas Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā Lauksaimniecības fakultātē, pēc tam Baltijas un Ķīles Universitātēs , pēdējo beidzis 1948. gadā ar diplomēta agronoma grādu. Elmhurstas koledžā Illinojā ASV 1962. gadā ieguva bakalaura grādu ķīmijā. Diplomdarbs un disertācija – agrārpolitikā. Bonnas universitātē 1966. gadā ieguva Dr, agr, grādu.

Bijis Grēvenes latviešu ģimnāzijas skolotājs, Karakasas latviešu skolas skolotājs un Garezera vasaras vidusskolas ilggadējs skolotājs. Vācijā bija IRO arodu pārbaudes komisijas loceklis Vestfālē.

Pētniecības ķīmiķis, laboratorijas vadītājs Illinojā un Floridā. Venecuēlā ārkārtas profesors Tačiras Nacionālajā universitātē un agroķīmijas laboratorijas vadītājs Venecuālas zinātniskās pētniecības institūtā Karakasā. Noorganizējis un iekārtojis 3 ķīmijas un augsnes laboratorijas. Sarakstījis ap 30 pētniecības darbus angļu, vācu un spāņu valodā un daudzus apskatus un studijas agrārpolitiskos jautājumos, ko pieprasījuši : Barselonas Universitāte Spānijā, Austrālijas Jaunās Dienvidvelsas Agronomijas departaments, Japānas Lauksaimniecības ministrija, Benguriona Universitāte Izraēlā, Vašingtonas pavalsts Universitāte, Meksikas dārzkopības pētniecības institūts.

Juris Zušēvics piedalījies starptautiskos kongresos ASV, Indijā un Venecuēlā. Ir profesionālo organizāciju biedrs un Ņujorkas Zinātņu akadēmijas loceklis. Kopš 1983. gada „Amerikas balss” līdzstrādnieks lauksaimniecības un agrārpolitikas jautājumos. Darbojas ALA Latviešu institūtā un ir LAMZA valdes loceklis. Līdzstrādnieks arī „The Chemical Formulary” Ņujorkā.

Redaktors agronomu žurnālam „Zeme un Tauta”. Kopā ar Vili Hāzneru rediģējis Jelgavas – Mežotnes Lauksaimniecības vidusskolas atmiņu grāmatu „Tēvzemes arāju cilts”( 1981. g.), redaktors „Latvijas zeme un zemnieki zem svešām varām”( 1988. g. ) un „Zelta lāpas gaismā”( 1990. g. ). Sastādījis praktisko rokas grāmatu zemes, augu un ūdens analīzēm ( 1984. g.), kas nodota Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātei. Sarakstījis grāmatu „Ievads agrārpolitikā”, ko 1994. gadā izdeva apgāds „Ražība”, un par ko 1995. gadā saņēma PBLA KF goda diplomu. Grāmatu Latvijas Zemkopības ministrija izsūtīja lauksaimniecības mācību iestādēm.

J. Zušēvics ir Latvijas Agronomu biedrības ārzemēs ( LABA) priekšsēdis un Latvijas Agronomu biedrības Goda biedrs.

J. Zušēvics ir arī Latvijas Lauksaimniecības un Mežu zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Viņš lasījis lekcijas LLU Ekonomikas fakultātē. Latvijas Lauksaimniecības universitāte Dr. agr. Jurim Zužēvicam piešķīrusi Dr. h. C. grādu. Viņš saņēmis Latvijas Zemkopības ministrijas „Atzinības rakstu”.

J. Zušēvics ir ALA mūža biedrs, Brīvības fonda dalībnieks, studentu korporācijas „Gersicania” filistrs.

R. Prūsis

P.s. Juris Zušēvics mūžībā aizgājis 2003.gadā



Latvijas Agronomu biedrības 15.KONGRESĀ 1994. gada 1.-2. jūlijā GODA BIEDRA nosaukums piešķirts AGITAI PĀVULEI un HARIJAM ZVIRBULIM.

AGITA PĀVULE, dzimusi 1933. gada 4. augustā Rīgas apriņķa Mārupes pagastā. Skolas gaitas viņa uzsāka 1942. gadā Rīgas pilsētas 45. pamatskolā, pēc pamatskolas mācījās Rīgas 2. vidusskolā, ko pabeidza 1953. gadā. Šajā gadā arī uzsāka studijas Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas Agronomijas fakultātē, kuru beidza 1958. gadā kā mācīta agronome.

Pēc akadēmijas beigšanas četrus gadus strādāja Dagdas rajonā, darbu sākot kā Andrupenes MTS galvenā agronome un beidzot kā rajona paraugsaimniecības „Kapiņi” galvenā agronome un direktora v. i. 1962. gada pavasarī uzsāka darbu Lauksaimniecības ministrijā, sākumā par graudu kultūru galveno agronomi, tad par vecāko agronomi kultūraugu mēslošanas jautājumos, bet ar 1964. gadu kārto jautājumus par agroķīmisko dienestu. No 1965.gada, kad ministrijā nodibinās Lauksaimniecības ķimizācijas pārvalde, līdz 1988. gadam strādā Ķimizācijas pārvaldē – sākumā par galveno agronomi, tad par priekšnieka vietnieci un priekšnieci. Turpmākie darba gadi saistīti ar Republikānisko apvienību „Latvijas agroķīmija”, kur ir Agroķīmiskā dienesta pārvaldes priekšniece, RZRA „Ražība” direktora vietniece, un tad žurnāla „Ražība” galvenā redaktore un sastādītāja.

Visu savu mūžu Agita Pāvule ir uzticīga agroķīmijai. Neklātienes aspirantūrā strādājusi pie mārrutku audzēšanas tehnoloģijas un mēslošanas problēmām. Ņēmusi aktīvu līdzdalību ķīmisko līdzekļu lietošanas zinātniskā pamatojuma izstrādē lauksaimniecībā, augsnes auglības problēmu risināšanā, lopbarības ķīmisko analīžu organizēšanā un izvērtēšanā.

Par dažādiem agroķīmijas jautājumiem publicēts daudz rakstu republikas preses izdevumos, sastādīta un izdota „Agroķīmiķa rokasgrāmata”( 1978.g.) u. c. izdevumi.

Kopš dibināta Latvijas Agronomu biedrība, tās darbā aktīvi iekļāvusies arī Agita Pāvule. Vada biedrības Rīgas pilsētas nodaļu, gatavo un rediģē biedrības izdevumus. Darbs un ģimene nav šķērslis Agitas darbībai sabiedriskajā dzīvē.

Agita ir rūpīga mājasmāte Mārupes „Bērzkalnos”, labs padomdevējs dēlam, pašaizliedzīga dzīves biedre savam vīram Dainim. Savu dzīves pieredzi un sirds siltumu atdod savām trim mazmeitām.

Savas zināšanas Agita nostiprina un visas jaunākās atziņas pārbauda „Bērzkalnu” dārzā un piemājas saimniecībā. „Bērzkanu” darbos Agita nostrādājas fiziski un atpūšas garīgi, dārzs viņu priecē ar pirmajiem pavasara ziediem un rudens dāsno ražu, par kuru Agita var stāstīt ar gandarījumu.

Dz. Akmene

HARIJS ZVIRBULIS, dzimis 1918.gadā. Par savu dzīvi H.Zvirbulis stāsta :

„Mans vectēvs Dāvis Zvirbulis mūža miegā devās 1927. gadā, atstājot 94 ha lielo „ Stagaru” saimniecību savām divām meitām – manai mātei un krustmātei. Abas māsas aktīvi piedalījās Jelgavas rajona Platones pagasta sabiedriskajā dzīvē, sastāvēja aizsardžu organizācijā, viņu vīri bija aizsargu virsnieki. Es – vienīgais abu ģimeņu pēcnācējs, pēc Jelgavas lauksaimniecības vidusskolas beigšanas studēju LU un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas lauksaimniecības fakultātē, iestājos studentu korporācijā „Fraternitas Lettica”. Studijas beidzu 1942. gadā un mani pieņēma darbā JLA Augkopības katedrā par asistentu.

1944. gada juku laikos ģimenes vīri devās uz rietumiem, bet abas māsas jau 1945. gada janvārī apcietināja. Māti izsūtīja, bet krustmāte apcietināšanas laikā pati pārtrauca savu dzīvības pavedienu. Īpašumus, protams, atsavināja, un es paliku viens ar savu tikko nodibināto ģimeni.

Arvien intensīvākas kļuva manas pārrunas ar čekistiem, līdz ieteica labāk „uz paša lūgumu” aiziet no LLA. Tad katedras vadība prasīja mani atpakaļ, tad atkal atlaida. Tā tas turpinājās trīs reizes, līdz beidzot skaidri pateica : šeit tādiem nav vietas !

Gadījuma pēc iemaldījos „Padomju Jaunatnes” redakcijā, kur mani pieņēma par agronomu – literāro līdzstrādnieku. Kad no šīs vietas atkal atlaida, strādāju žurnālu redakcijās, mēģinādams popularizēt agronomu padomus, līdz nokļuvu Lauksaimniecības ministrijas Zinātniski tehniskās informācijas pārvaldē. Bet ar laiku arī no šīs darba vietas bija jāaiziet, jo to vajadzēja politiski gudrākiem.

Aizgāju strādāt par augu aizsardzības brigādes brigadieri dārzeņkopības saimniecībā „Rīga”. Tur nostrādāju līdz pensijas vecumam un vēl 12 gadus ilgāk, jo šeit neviens atklāti nepārmeta ne manu „izcelšanos”, pat ne piederību „Latvijas Tautas frontei”.

Atceroties un pārdomājot savu dzīves gājumu, vienmēr izjūtu pateicību Jelgavas LVS skolotājiem un draugiem, kuru vidū mācījos dzīves izpratni, godīgumu, darba kultūru un pienākuma apziņu. Tādēļ es uzskatu par savu pienākumu rūpēties par mūsu skolas absolventu kolektīva sasaistīšanu un vienošanu, par mūsu skolas un visas tautas vēstures datu saglabāšanu un celšanu godā”.

P.S. Harijs Zvirbulis miris 1999.gadā.

H. Zvirbulis

      


    www.zm.gov.lv
    Noderīga informācija par aktuālāko
    
    www.vidm.gov.lv
    Viss par vides un dabas aizsardību
    


     © 2017 Latvijas agronomu biedrība